Aktuālais teksts

08/29/07

Home
Tradīcija
Kristīgā tradīcija
Kārlis Tenisons
Joga
Dziednieki un viedie
Garīgā pagrīde
Fotogalerija
Teksti un Raksti
Aktuālais teksts
Hipersaišu banka

 

 

1. Tinlij Norbu Rimpoče "Dažādi viedokļi"

2. Paramahamsa Joganandas Kristus - Krišnas vīzija

3. Šri Svami Šivananda Sarasvati "Jama un Nijama"

4. Žans Vanjē "Ieiet cerībā"

5. Ņemirovskis "Apokalipse vai Apokatastāze"

 

Tinlij Norbu Rimpoče

Dažādi viedokļi

Ja mēs kaut ko neredzam, tas nenozīmē, ka tas, ko mēs neredzam, neeksistē. Ja cilvēks ir akls, tas nenozīmē, ka viņam apkārt nekā nav, kaut vai tāpēc, ka citi redz to, ko viņš neredz.

Ja mēs kaut ko nedzirdam, no tā neseko, ka tā, ko mēs nedzirdam, nav. Ja cilvēks ir kurls, tas nenozīmē, ka viņam apkārt nekā nav, kaut vai tāpēc, ka citi dzird to, ko viņš nedzird. Ja mēs esam mēmi, tas nenozīmē, ka tā, par ko mēs nevaram pastāstīt, nav. Ja cilvēks ir mēms, tas nenozīmē, ka viņam apkārt nekā nav, kaut vai tāpēc, ka citi var aprakstīt to, ko viņš nevar aprakstīt.

Nihilistiski uzskati ir pati lielākā cilvēces problēma. Tie ir pamatoti aklā ticībā pārejošajam, un tāpēc tiem uzticēties nevar vairāk kā prostitūta uzticas saviem klientiem, kas var atnākt, bet var arī neatnākt. Nihilisms piespiež cilvēku koncentrēties tikai uz materiāliem objektiem un tādējādi izkropļo viņa uztveri. Tā rezultātā cilvēks zaudē spēju uztvert nemateriālas parādības un noliedz to eksistenci kā tādu. Domājot, ka apziņa pati par sevi ir atkarīga no ārējiem apstākļiem, šis cilvēks neatzīst, ka apziņas avots ir bezgalīgais garīgais prāts, un līdz ar to noreducē savu dzīvi līdz vienkāršām reakcijām uz notikumiem.

Jūs varat domāt, ka šajā kontekstā vadāties no acīmredzamiem priekšstatiem, ko esat ieguvuši no pieredzes, bet patiesībā tas tā nemaz nav. Patiesībā vadoties no nihilistiskā modeļa jūs pieņemat tikai tos priekšstatus, kas atbilst jums pierastajam materiālistiskajam realitātes modelim un zaudējat iespēju harmoniski savienot garīgo un materiālo.

Neatzīstot augstākā bezgalīgā garīgā prāta eksistenci, jūs tomēr apzinaties, ka spējat saglabāt atmiņas par pagātnes notikumiem, apzināties tagadni un prognozēt nākotni. Ja pagātnē jums ir bijusi negatīvā pieredze, jūs cenšaties šobrīd neatkārtot šīs kļūdas un neprojicēt tās nākotnē. Tas pierāda, ka jūsu apziņa ir saistīta gan ar pagātni, gan nākotni. Atmiņas par vairs neeksistējošām materiālā esības dimensijā lietām, tāpat kā domas par vēl neeksistējošo plānojamo nākotni atkal un atkal parādās jūsu galvās.

Jums šķiet, ka atmiņas spēja un nākotnes paredzēšanas spēja pamatojas ikdienas apziņā, taču patiesībā ikdienas apziņu uztur bezgalīgais garīgais prāts. Ikdienas apziņa ir sekla un fragmentāra, un tāpēc, lai izprastu bezgalīgā garīgā prāta universālo koncepciju jau nepieciešams izpaust tajā Budas augstāko apziņu.

Mēs neticam prāta bezgalībai, kad nespējam to uztvert. Tai pat laikā mēs esam pārliecināti par savu jēdzienu un priekšstatu bezrobežību, un esam pārliecināti, ka pagātne kļūst par tagadni, bet tagadne pārvēršas nākotnē. Citiem vārdiem, mēs faktiski nekad nezaudējam saiti ar augstāko garīgo prātu un izmantojam idejas, kas liecina par tā bezgalību. Taču cenšoties sevi materiāli saistīt ar noteiktu momentu, mēs liedzam sev iespēju atvērties patiesībai. Sena Himalaju līdzība skan: "Piedzimstot cilvēks neatceras kā nodarbojas ar mīlestību, nodarbojoties ar mīlestību aizmirst kā viņš piedzima šajā pasaulē". Apzinoties tīro nemateriālo bezgalīgo prāta dabu, mēs varēsim redzēt pagātni un nākotni tikpat skaidri kā tagadni. Bet apgaismību var sasniegt tikai ar garīgās prakses palīdzību. Neticot šai praksei un nepieņemot bezgalīgā prāta koncepciju, mēs automātiski zaudējam saiti ar kosmisko veselumu, un līdz ar to potenciālo iespēju transformēt šo kosmiskā veseluma enerģiju tīrā garīgā spēkā. Un izvairoties uztvert parādības, kas ir pretrunā ar mūsu iesīkstējušiem uzskatiem, mēs līdz ar to pastiprinām šīs pašas nihilistiskās tendences savā apziņā.

Eksistē neskaitāmas nihilistisko uzskatu formas, bet tās visas galu galā reducējas uz vienu - prāta bezgalīgās dabas noliegšanu. Nihilisti apskata apziņu kā kaut ko laicīgu, bioloģiski nosacītu un atkarīgu no pārejošiem, nejaušiem apstākļiem. Uzskatot apziņu tikai par laicīgu psihisko fenomenu koncentrātu, ko iznīcina nāve, viņi to ierobežo ar vienu konkrētu inkarnāciju....

Patiesībā viss eksistējošais materiālās vai nemateriālās formās ir augstākā bezgalīgā prāta radīts. Parastais cilvēciskais prāts eksistē tikmēr, kamēr netiks likvidēta to aptumšojoša dualitāte. Pēc tam viņš pārvēršas par ilūziju neaizsegtu, bezgalīgu savā gudrībā, augstāko apziņu.

 

Paramahamsa Jogananda

Kristus - Krišnas vīzija

Es ieraudzīju brīnišķīgu debeszilu ieleju, ko ietvēra kā dārgakmeņi mirdzoši kalni. Starp maigā starojumā ietītām  virsotnēm klejoja mirdzošas miglas. Turpat rāmi plūda dimantdzidra upe. Es ieraudzīju kā no kalnu dziļumiem roku rokā iznāk Jēzus un Krišna: tas pats Kristus, kas lūdzās Jordānas krastos un tas pats Krist-na, kas spēlēja savu flautu Jamunas krastos.

Viņi nokristīja mani šajos starojošajos ūdeņos; mana dvēsele izkusa neizmērojamos dziļumos. Apkārt viss sāka izstarot astrālu liesmu. Mans ķermenis, Kristus un Krišnas veidoli, mirdzošie kalni, starojošie ūdeņi un tālās debesis - tas viss pārvērtās par dejojošu gaismu uguns atomu plūsmā. Visbeidzot viss tas pazuda izņemot samtainu starojumu, kurā vibrēja visa pasaule.

Ak Gars! Savā sirdī es atkal un atkal paklanos Tev - mūžīgajai Gaismai, kurā peld visas esošās formas un veidi.

 

Šri Svami Šivananda Sarasvati

"Kārtība kādā jāievēro Jama un Nijama"

Eksistē noteikta kārtība, kādā jāievēro 5 Jamas (paškontroles) zari. Pati pirmā nāk Ahimsa (nevardarbība), jo pirmais, no kā cilvēkam ir jāatbrīvojas, ir brutalitāte savā dabā. Cilvēkam jākļūst nevardarbīgam, viņam jāattīsta kosmiskā mīlestība. Tikai tad cilvēks būs gatavs sākt jogas praksi.

Nākošais nāk patiesums (satyam). Tā kā visi maijas (ilūzijas) fenomeni ir asat vai nereālais (nepatiesība), māceklim jāsāk apzināties šis fakts. Viņam vienmēr jāatceras Dieva (Brahman - Tas, kas aizpilda telpu) patiesību.

Tad nāk asteya (nepiesavināties to, kas nepienākas), jo cilvēkam jāattīsta morāla apziņa, viņam jāaprot atšķirt pareizu no nepareiza, atbilstošu no neatbilstoša, piederošu no nepiederoša, un viņam ir jāzina, ka viss ir viens.

Bramačarja (atturība, paškontrole) ir dievišķs atribūts. Aspirants var kļūt par supercilvēku praktizējot šo vienu - bramačarju.

Piektais ir aparigraha (neiekārošana). Aspirants tagad ir brīvs no vēlmēm, kārībām, nenepieciešamajām vajadzēšanām, vēlmes pēc greznības, vēlmes pēc vairāk un vairāk un pēc nevajadzīgām materiālām baudām (kas patiesībā nespēj sniegt nekādus būtiskus iepriecinājumus, tikai acumirklīgus kārību apmierinājumus). Aspirantam tagad ir ļoti plaša sirds.

Jama nozīmē "zvēresta pieņemšana, stingra apņemšanās utt.". Nijama ir "principu ievērošana, respekta izrādīšana". Jama - tas nav līdzīgi kādas biznesa kompānijas iekšējai politikai, tas ir savienošanās ar ideāliem un principiem. Tas ir tādu vaibstu un veidola attīstīšana, kas spēj pārveidot cilvēka dabu garīgā dabā; kas izdzēš visas negatīvās kvalitātes, nodzēš visus brutālos, agresīvos instinktus, visu brutālo dabu - agresivitāti, pāri darīšanas citiem ieradumus, bezjūtību, alkatību aizstāj ar kosmisku mīlestību, laipnību, līdzjūtību, labestību, tīrību un gaišumu. Tas ir pamats garīgai dzīvei ko citādi sauc par jogu, un uz šī pamata var izveidot samadhi, vai izlīdzināta, kontrolēta prāta superstruktūru. Jama ir jogas stūrakmens, uz kā arī augstākās apziņs ēka var tikt uzbūvēta.

Nijama ir norādījums, kaut kas, kam izrāda respektu. Arī tai ir pieci zari: Sauča, Santoša, Tapas, Svadhjaja un Išvara pranidhana. Sauča ir tīrība - iekšēja un ārēja tīrība. Santoša - ir apmierinātība. Tapas ir askētisms, vienkāršība, sajūtu kontrole vai meditācija. Svadhjaja vispārīgā nozīmē ir Rakstu studijas - bet tas nozīmē arī Dieva svēto vārdu atkārtošanu (Mantra joga) vai iekšējo izpēti, analītisko meditāciju. Išvara pranidhana ir cilvēka pašnodošanās Dievam. Tas ir jebkura sava darba veltījums Augstākajam.

Pastāv ļoti intīma saistība starp Jamu un Nijamu. Nijama ir tā, kas aizsargā Jamu. Piemēram, ja kādam ir iekšējā tīrība, viņš dabiski ievēros iekšējo disciplīnu, bramačarju. Ja jums būs Santoša - apmierinātība, cilvēks pilnīgi dabiski nezags, neaizskars citus un nemelos. Tad cilvēkam būs viegli praktizēt aparigrahu utt.

Žans Vanjē (Jean Vanier)

Dzimis Šveicē Kanādas diplomāta un augsta ranga virsnieka ģimenē 1928.gadā . Otrā pasaules kara laikā viņš iestājas Karaliskajā jūras koledžā un pēc studijām šeit vēl pavisam jauns zēns kļūst par jūras virsnieku uz angļu kaujas kuģa Vanguard (Avangards), vēl pēc pāris gadiem par virsnieku uz Kanādas aviācijas bāzes kuģa Magnificent (Lieliskais). Tomēr viņa militārais dienests nav ilgs, jaunekļa intereses ir mainījušās un 22 gadu vecumā 1950.gadā viņš uzsāk filozofijas un teoloģijas studijas Francijā, gala rezultātā iegūstot doktora grādu par Aristoteļa studijām. Kā filozofijas doktors viņš pasniedz Toronto universitātē. 1964.gadā Trolībrejā (Trosly-Breuil) Francijā viņš nodibina pirmo L’Arche (Arka – ar ko domāts Noasa šķirsts) kopienu, kas uzņem cilvēkus ar garīgās attīstības traucējumiem. Šodien visā pasaulē ir 120 L’Arche kopienu. Žans Vanjē ir arī Ticības un Gaismas līdzdibinātājs. Tā ir kustība, kas apvieno cilvēkus ar īpašām vajadzībām, viņu vecākus un draugus. Pašlaik pastāv jau ap 1500 šādu kopienu visā pasaulē.

Par savu humanitāro darbību Žans Vanjē ir saņēmis virkni Francijas un Kanādas valdību un starptautisku humanitāru organizāciju balvu un apbalvojumu.

 

Publicējam fragmentu no viņa grāmatas „Asaru avots”, kurā viņš dalās savās garīgajās pārdomās un kristīgajās meditācijās sava L’Arche darba kontekstā. 

Ieiet cerībā

Mēs visi sapņojam par labi saredzamu atgriešanos, tādu kā svētajam Pāvilam, pēkšņu apgaismību, kas izmainīs visu, bet nemaz nezinām, cik laika vajadzēja svētajam Pāvilam, lai šī atgriešanās notiktu pilnībā, mēs nezinām ne to, kas to sagatavoja, ne to, kas tai sekoja.

Mēs esam tik nepacietīgi, ka nespējam izturēt, ka pēc „savas atgriešanās” neesam „pilnīgi”. Taisnība, var būt brīži, kad pārmaiņas kļūst pamanāmas, kad rodas iespaids, ka mūsu acis ir atvērušās un pēkšņi esam pagriezušies pret gaismu – to arī nozīmē vārds konversija – pagriezties -, piedzīvojam brīžus, kad intuitīvi jūtam, ka beidzot esam atraduši ceļu.

Bet mēs nespējam izturēt, ka mūsos nav mainījies viss, ka mūsos vēl ir palikusi tumsa, ēnaini nostūri, vājums, dusmas vai ievainojumi.

Mēs sapņojam par „visu vai neko”, par radikālām un galīgām izmaiņām, un aizmirstam, ka neesam būtnes, kas mainās vienā mirklī, bet būtnes, kas attīstās.

Cilvēkam vajadzīgi 9 mēneši, lai izveidotos mātes miesās. Pēc tam seko neparastais piedzimšanas brīdis, kad cilvēks jau ir pietiekoši liels, lai izietu no turienes, bet tāpēc, lai iesāktos cita izaugsme, kurai vajadzīgi daudzi jo daudzi gadi un ko, protams, var sadalīt posmos: pirmais smaids, pirmie soļi, pirmie vārdi..., bet patiesībā tā ir lēna un ilgstoša izaugsme ar virzību uz briedumu, pirms vēl sākas lejupejas posms, kas ir vēl dziļāka brieduma periods.

Cilvēka izaugsme tad, kad mazinās viņa fiziskās un intelektuālās spējas, ir tikpat svarīga kā augšana, iegūstot zinības. ...

Es atceros tēvu Aripu, kurš bija jezuītu ģenerālpriekšnieks. Viņš bija izcils cilvēks – ar ļoti lielām prāta spējām, ar pārsteidzošu skatījumu uz pasauli un Baznīcu, priecīgs un dzīvības pilns, kurš reizēm, kad pie viņa nāca ciemiņi, spēcīgā balsī dziedāja basku dziesmas. Man viņš ir viens no šī gadsimta lielākajiem cilvēkiem. Kad pēdējo reizi viņu redzēju viņam bija insults, un viņš vairs nevarēja parunāt. Viņš nevarēja vairs arī lasīt, un es viņam uzdāvināju grāmatu bērniem „Es satieku Jēzu”, lai viņš varētu skatīties ilustrācijas. Viņš vēl 10 gadus nodzīvoja kā mazs bērns – nekustīgs, barojams ar karotīti, pats nespēdams neko izdarīt.

... Varbūt mums nenāksies 10 gadus dzīvot šādā nabadzībā un atkarībā, bet mēs visi novecosim. Mēs visi kļūsim vājāki, trauslāki, niecīgāki, un mums būs jāpieņem šī nabadzība.

Izaugsme lejupejas posmā ir liels noslēpums. Es to piedzīvoju kopā ar māti, kura nomira dažas dienas pirms sasniedza deviņdesmit triju gadu vecumu. Savā lielajā vecumā, kļūdama akla, viņa turpināja augt pazemībā, realitātes pieņemšanā. Jo tas, lūk, ir briedums. Tā ir izaugsme – pakāpeniski pieņemt īstenību un vairs nemeklēt patvērumu ilūzijās.

Kāda māte, kuras dēliņš nomira piecu gadu vecumā, man pastāstīja kaut ko ļoti skaistu, kas labi paskaidro šo brieduma noslēpumu. Viņas mazais dēliņš trīs gadu vecumā saslima un viņam tika paralizētas kājas. Ar laiku slimība progresēja. Piecu gadu vecumā viņš bija akls un pilnīgi paralizēts. Māte dažas nedēļas pirms viņa nāves, atrazdamās viņam blakus, raudāja. Tad mazais teica: „Neraudi, māmiņ! Man vēl ir sirds, lai mīlētu savu māmiņu.” Viņš bija zaudējis visu, bet sasniedzis briedumu.

Briedums ir īstenības pilnīga pieņemšana, esošā akceptēšana. Tas nozīmē pateikties par to, kas mums ir, un vairs neraudāt par to, kā mums nav. Nedzīvot ideālismā, kas atsakās lietas un būtnes redzēt tā, kā tās ir, bet pieņemt pašiem sevi un citus tādus, kādi viņi ir, redzot gaismu viņos, saglabājot pārliecību, ka mēs visi varam augt, - pie tā cilvēki nonāk ļoti reti.

... Jūs pazīstat šo stāstu, tas var būt par daudziem cilvēkiem. Kāds zēns skolā visu laiku saka: „Ak! Kad būšu pabeidzis skolu un strādāšu, tad es būšu laimīgs!” Viņš pabeidz skolu, sāk strādāt un nepārtraukti atkārto: „Ak! Kad apprecēšos, tad gan es būšu laimīgs!” Viņš apprecas, tad pēc dažiem mēnešiem secina, ka dzīvei pietrūkst daudzveidības, un nodomā: „Ak, cik labi būs tad, kad man būs bērni!” Piedzimst bērni, tas ir tik jauki, bet viņi bieži divos naktī raud un jaunais cilvēks nopūšas: „Kaut drīzāk viņi izaugtu!” Un bērni aug, vairs neraud divos naktī, bet paveic tūkstoš un vienu nedarbu, un sākas pamatīgas problēmas. Bet viņš sapņo par brīdi, kad paliks tikai ar sievu: „Tad būs tik labi!” Bet tad, kad viņš beidzot ir vecs, ar nostalģiju sirdī viņš atceras agrākos laikus: „Tad gan bija labi!”

Mums visiem ir grūti dzīvot šajā brīdī un priecāties par Dieva klātbūtni šeit un tagad. ... Viņš ir šeit, pavisam tuvu, un pat mūsu ievainojumos. Dievs ir klātesošs, mūžīgā klātbūtne.

Ikviens dzīvesstāsts ir tieši par mūsu pakāpenisko izaugsmi, lai pieņemtu realitāti, lai pieņemtu savu dzīves ceļu, patiesību par mums pašiem un patiesību par citiem. Tas ir ļoti garš ceļš.

... Kristietības noslēpums slēpjas ļoti lielā pazemībā, Dieva pazemībā. ... Dievs mūs nespiež, nemanipulē ar mums, nemēģina mūs piespiest vai ietekmēt. ...Sniegt sev garīgo barību, necerot, ka saņemsim lielas apgaismības, bet zinot, ka klusām, lēnām mēs pamazām augsim ... pazemībā, nemanāmi, noslēpumaini mēs pamazām augsim, sapratīsim to, ko nesapratām, kļūsim mierīgāki un mīlošāki.

... Mums jākļūst par laika draugiem, jāpieņem, ka daudzas lietas prasa laiku, mums jābūt vīriešiem un sievietēm, kas prot gaidīt, jo viņi zina, ka Mūžīgais, kurš ir ārpus laika, jau ir klātesošs, ar viņu ir jādzīvo šodien, tagad.

 

 

L. N. Ņemirovskis

Apokalipse vai Apokatastāze (lekcijas konspekts no lekciju kursa „Mistiskās prakses kā izziņas metode” Maskavas Fizikāli- Tehniskajā institūtā)

"Dieva vārds kā dižens putns

Izrāvās no kādām krūtīm.

Priekšā blīva migla biezē

Aizmugurē paliek tikai būris tukšs"

Osips Mandelštams

 

19.gs. kļuva par reliģiju krīzes periodu. Tradicionālās pasaules uzskata ainas salauza zinātnes uzbrukums. Savukārt 20.gs. ir novedis pie zinātnes krīzes, kas ir radījusi bezdvēselisku civilizāciju tikai materiālo vērtību ražošanai, kurā cilvēkam pašam vairs īsti nav palicis vietas. Tā rezultātā ir parādījusies jauna paradigma, jauna ticība, ka zinātnes un reliģijas savienošana varētu atrisināt radušās problēmas. Bet līdz ar to likumīgs jautājums ir, vai tas vispār ir iespējams, vai šāda veida jauna ticība nav tikai kārtējā burvju pasaka, kas derīga tikai mierinājumam, kā to ateisti apgalvo par reliģiju kā tādu.

Lai apskatītu šo jautājumu pamatjautājums ir jautājums par ticības pietiekamību vispār. To pamanīja 20.gs. vidū vēl Bertrans Rasels kad analizēja slaveno Kenterberijas Anselma Dieva pierādījumu. Anselma spriedums bija elementārs: „Dievs ir visu pozitīvo kvalitāšu apvienojums, bet esamība ir pozitīva kvalitāte. No kā seko, ka Dievs eksistē.” No matemātiskās loģikas viedokļa apgalvojumu var uzskatīt par pierādītu, ja ir vienlaicīgi patiesas divas tā noteiksmes: nepieciešamība un pietiekamība. Anselma spriedums ir pierādījums Dieva nepieciešamībai , bet tas ir pat tik acīmredzami, ka pierādījumi tam vispār nav vajadzīgi. Ateisti šo faktu izmanto no otras puses. Viņi apgalvo, ka Dieva jēdziens cilvēkiem bija tik nepieciešams, ka to nācās izdomāt. Savukārt visu pozitīvo kvalitāšu apvienošanas pietiekamība it kā ne no kurienes neizriet.

Lai analizētu šo jautājumu tālāk mēģināsim apskatīt glābšanas ceļu, ko piedāvā evaņģēliskā kristīgā mācība – caur beznosacījumu mīlestību. Priekš individuāla cilvēka šī glābšanas ceļa reālais darbīgums uzskatāms par pierādītu ar to neskaitāmo kristiešu piemēriem un dzīvēm, kurus šis ceļš noveda pie augstas iekšējas garīgas harmonijas, bet ja mēs lūkojamies no kristietības pašas postulētā skatu punkta, tad ar individuālo glābšanu nevar būt pietiekoši, jo kristietība pēc definīcijas ir vispārējas glābšanās ceļš. Apokatastāze – vispārēja pestīšana – nav nekāds Origena izdomājums. Tas izriet no kristīgās mācības pašas kā tādas dziļākās loģikas: cilvēks tikai tad sasniegs nobriedušu mīlestību un varēs mīlēt Dievu, kad viņš iemācīsies mīlēt visus cilvēkus. Mīlestība savieno visus bez izņēmumiem.

Tieši tāpat kā 2000 gadu kristietības vēsture labi pierāda individuālās glābšanas iespējamību caur mīlestību, tā arī pierāda, ka sociālā nozīmē šis paņēmiens nestrādā: neskaitāmie mēģinājumi radīt vispārējas mīlestības sabiedrību vienmēr izrādījās utopijas. Kristīgā baznīca, ko radīja kā vispārēju, visaptverošu (katholicos – no grieķu val. vispārējs) ne tikai nespēja savienot visus cilvēkus mīlestībā, bet sāka šķelties jau pašā sākumā un piedzīvoja nepārtrauktu cīņu par varu dažādu grupējumu starpā. 2000 gados mīlestības ideja nespēja pārvarēt varas ideju.

Negaidītu pavērsienu šo divu ideju cīņa iegūst sākot no 20.gs. otrās puses ar globālo ekoloģisko krīzi. Tās apjēga sagrāva varas ideju vairumā domājošos cilvēku un nomainīja to ar konsensus (vienošanās) ideju. Līdz tam, ka to praktiski mēģina realizēt pat ANO un citās starptautiskajās organizācijās. Kas raksturīgi šī senā ideja tika lietota jau pirmajos kristietības Vispārējos koncilos, bet šī ideja varēja iegūt plašāku izplatību tikai šajos ekoloģiskās krīzes apstākļos, kas pierāda noteiktu varas procesu strupceļa dabu.

Ja sagrūst varas ideja, tad kļūst iespējama mīlestības attiecību izplatīšanās ne tikai personīgā līmenī, bet to izplatīšanās arī uz sociālo sfēru. Taču tas notiek nebūt ne tik ideāli kā to iedomājās utopijas. Cilvēce apzinās sevi caur ciešanām, bet tieši pateicoties šai traģiskajai priekš cilvēces situācijai pirmo reizi iespējams izsakoties Viduslaiku terminoloģijā, ja arī ne pierādīt Dieva esamības pietiekamību, tad vismaz nopietni parādīt Dieva eksistences iespējamību, un līdz ar to vispārējas glābšanas iespējamību. Ticība laikam jau vienmēr paliks Dieva esamības jautājumā nepieciešams faktors, tomēr jautājums mainās, ja mēs redzam, ka ticība eksistē ne neraugoties uz visām vēstures bezjēdzībām, bet nostiprinās tās apzinoties, tā rezultātā, ka cilvēce izzina pati sevi un atklāj savas attīstības likumsakarības, bet likumsakarība ir viena no Dieva izpausmēm.

Pastāv tieša analoģija starp cilvēces pašizziņu un individuālā cilvēka pašizziņu. Arī cilvēce tieši tāpat kā individuālais cilvēks mācās tikai no savām kļūdām un iziet caur tiem pašiem etapiem. Cilvēce iet caur tiem pašiem jaunības, nobriešanas un brieduma posmiem. Cilvēcei tāpat ir krīzes periodi, kad nākas izmainīt visu līdz tam dominējošo uzskatu sistēmu. Tie ir atsevišķu civilizāciju bojā ejas periodi, un visbeidzot ir iespējama visas Zemes civilizācijas bojā eja. Tā ir pasaules gala situācija, ko tā vai citādi apskata visas reliģijas. Kristietībā to apraksta Jāņa Apokalipse. Pie pasaules gala notiek Pēdējā Tiesa – visu dzīvē izdarīto grēku norēķini. Tā rezultātā varētu būt dvēseles galīgā bojā eja, ko mūsdienu kristietība uztver ne kā dvēseles iznīcināšanu, bet kā notiesāšanu uz mūžīgām mokām, kas tādā izpratnē ir pretrunā ar apokatastāzes ideju.

Uz bailēm Pasaules gala priekšā balstās agrīnās kristietības mistiskā prakse, kad cilvēki dzīvoja Tiesas Dienas gaidās, cenšoties līdz tai notīrīt savus grēkus. Šo periodu parasti idealizē, uzskatot to par patiesās, vēl neizkropļotās kristietības izpausmi. Patiesībā tas ir vēl kristietības bērnības stāvoklis. Tikai daudz vēlāk izdevās apzināt visu Kristus mācības kā prieka un mīlestības ceļa bagātību.

Nobriedušai reliģiskai apziņai bailes ir pavisam svešas. Tās pilnībā izspiež ticība: mūžīgi dzīvojošam un tikai savus ķermeniskos apvalkus mainošam cilvēkam nekas nevar kaitēt. Apokatastāze nozīmē, ka galu galā ikviens nonāks pie Dieva. Patiesā kristīgā nozīmē „bīties Dieva” ideja pilnībā atšķiras no analoga jēdziena Vecās Derības nozīmē. Ja Dievs ir bezgalīgais Labais, kāpēc lai no Viņa bītos. Mēs paši sevi sodām par saviem grēkiem. Šādā nozīmē „bīties Dieva” nozīmē tikai uzmanību nepareizi neizmantot mums doto brīvību. Tas ir līdzīgs tām jūtām, kuras jūt cilvēks turot rokās ļoti dārgu, skaistu un trauslu vāzi.

Tiesas Diena kā tā aprakstīta Apokalipsē ar visām savām šausmām satur būtisku niansi, kas varbūt nav sastopama citos aprakstos. Tā ir ne tikai grēku apmaksas diena, tā ir arī Diena, kad Patiesība pilnībā realizējas uz Zemes Jēzus Kristus otrās atnākšanas rezultātā. No šāda viedokļa Tiesas Diena simbolizē pilnīgu Dievapziņu visā cilvēcē, un to būtu pareizāk nosaukt ne par Pasaules galu, bet par tumsas galu.

Apokalipses idejām ir nozīmīga loma kristietības vēsturē. Tajā aprakstītie grēkos iekritušās cilvēces gala tēli viegli atpazīstami ikdienas dzīvē un saprasti burtiski daudziem cilvēkiem rada vēlēšanos pareģot Pasaules gala tuvumu. Neskaitāmu šādu pareģojumu neizdošanās atnesusi lielu ļaunumu kristietībai laika gaitā. Patiesībā Svēto Rakstu notikumi risinās garīgajā pasaulē, un tos nebūt ne visi cilvēki ievēro. Piemēram, dzejnieks Velimirs Hļebņikovs 1911.gadā uz skaitļu mistikas pamata pareģoja Krievijas galu 1917.gadā. Vieniem cilvēkiem tas bija pasaules gals, citiem – jauns sākums, vēl citiem tas vispār neko nenozīmēja. Vēl cits plaši zināms pasaules gala pareģojums attiecas uz 1984.gadu, kurā mēs it kā neko nepamanījām. Patiesībā šajā gadā nomira Andropovs, kas nozīmēja sociālistiskās sistēmas galu Padomju Savienībā, kas patiesībā izmainīja visas cilvēces likteni.

Šādā veidā var parādīt daudzu pasaules gala pareģojumu patiesumu attiecībā uz konkrētu procesu būtisku maiņu un pārliecināties, ka pasaules gals šādā nozīmē ne reizi vien ir noticis, bet mūsu apskatam tas nav ļoti būtiski. Mēs jau runājām par to, ka Svēto Rakstu teksti ir skaidrojami dažādos līmeņos un kopējā teksta jēga ir visu šo neskaitāmo skaidrojumu summa. Pie tam būtiskākā sakrālā vērtība ir ne burtiskajiem skaidrojumiem, bet simboliskajai jēgai.

Un no iepriekš teiktā uz jautājumu par Pasaules galu var atbildēt, ka Svēto Rakstu darbība nenorisinās laikā, bet Mūžībā – tāpēc Tiesas Diena ir šī pati šodiena. Mēs šodien iznīcinām Zemi uz kuras dzīvojam. Apzinoties Mūžību mēs nonākam beidzot tagadnē. Šeit un tagad notiek Apokalipsē aprakstītais Armagedons – galīgā labā un ļaunā cīņa. Atbildi uz jebkuru jautājumu ietver pats jautājums: civilizācijas ekoloģiskā krīze ietver iespēju apzināties Dievu, vispārējas glābšanas iespēju.

Kristīgais glābšanas ceļš ir pašpilnveidošanās un izziņas ceļš mīlestībā. Jēzus teica: „Esiet pilnīgi, kā pilnīgs ir jūsu Debesu Tēvs” (Mat. 5:48). Savu Kalna sprediķi Viņš sāka ar vārdiem: „Svētīti garā nabagie, jo tiem pieder Debesu Valstība” (Mat. 5:3), tas ir, izziņas process atklājas tikai tiem, kas ir apzinājuši savu garīgo nabadzību un sākuši tiekties pēc tās labošanas.

Cilvēki attīstās dažādā ātrumā un dažādā veidā, bet vienmēr tādā secībā, kā to apraksta Jēzus dzīves mistērija. Un ļoti daudzi vēl nav izgājuši pat Ziemsvētku stadiju. Un uz to norāda kaut vai tas fakts, ka pēc padomju sistēmas pašlikvidēšanās parādījušās plašās garīgās prakses iespējas ir novedušas vispirms pie aizraušanās ar visādu veidu maģiju (mistiskām dabībām sava ego situācijas „uzlabošanai”). Šī līmeņa cilvēkiem briestošā ekoloģiskā krīze nozīmēs Pasaules galu tajā nozīmē, ka sagrūs visi egoistiskie sava pašlabuma palielināšanas plāni. Cilvēkiem, kuri pārvarējuši savas egoistiskās tieksmes un apzinājušies dzīvi kā kalpošanu, tie ir tikai pārbaudījumi, kuri jāiziet. Tāpēc realizēsies tiklab Apokalipse kā Apokatastāze.

Šobrīdējās garīgās situācijas sarežģītība izpaužas tajā, ka zinātnes krīze ir nobriedusi ar apbrīnojamu ātrumu un notiek uz turpinošās reliģijas krīzes fona. Rezultātā šobrīd būtu nepieciešams vienlaicīgi strādāt tiklab pie ticības Dievam atdzimšanas, kā arī ticības zinātnei atdzimšanas, pie tam pēdējo izdarīt ir daudz grūtāk. Zaudējuši ticību iespējai atrisināt savas problēmas ar domāšanu, cilvēki vairs negrib neko darīt patstāvīgi, viegli uzticas dažādiem magiem un šarlatāniem un ir gatavi pieņemt jebkuru ticību. Lai ticība izaugtu līdz šodienai atbilstošam nobriedušam līmenim vajadzīgs ilgstošs izziņas ceļš.

Pārvarēt zinātnes krīzi var tikai caur ticību. Pārvarēt ticības krīzi var tikai caur izziņu. Tomēr šis aplis nav noslēgts, jo katra cilvēka dvēseles dzīlēs ir sākotnējās ticības gaisma, kas ne no kā nav atkarīga. Tā ir svētība. Sākotnējās ticības gaisma nevar tik viegli izlauzties un virspusē nav ļoti spoža. To viegli var nepamanīt, bet, iedziļinoties savā pieredzē uzmanīgi, tomēr katrs var pamanīt, ka viņa dzīvē ir bijuši klusuma un miera mirkļi, kad viņš skaidri ir jutis šīs laipnās un uzticamās gaismas – vedošās gaismas pieskārienu. Citiem tas ir bijis dabā, citiem klausoties kādu mūziku, lasot dzeju vai apcerot mākslas darbu, bet katrs var pārliecināties, ka šī gaisma nav atkarīga no tā cēloņa, kas ir izraisījis mūsos klusumu. Tieši tāpat kā Saule nepārstāj eksistēt tāpēc, ka to aizsedz mākoņi, šī gaisma nevar izgaist tikai tāpēc, ka ikdienas dzīves steigā mēs esam pārstājuši to pamanīt.

Ja ar garīgās prakses palīdzību mēs soli pa solim palielināsim šo sākotnējās ticības gaismu, neļaujot tai pazust no mūsu skata visas mūs aptverošās tumsas dēļ, mēs sasniegsim ticību un zināšanas, kas mūs nepiemānīs un neievedīs nekādā strupceļā.

Šī garīgā prakse cilvēkam garīgi augot un attīstoties var mainīties, bet nekad nedrīkst zust dzīvs kontakts ar Dievu. Tikai tas neļauj ticībai pārvērsties par māņticību, bet garīgajai praksei pārvērsties par melnās maģijas instrumentu, un ļauj tai saglabāt tās sākotnējo izziņas (tiklab pašizziņas, kā dabas izziņas) metodes nozīmi un statusu.

 

     

Home | Tradīcija | Kristīgā tradīcija | Kārlis Tenisons | Joga | Dziednieki un viedie | Garīgā pagrīde | Fotogalerija | Teksti un Raksti | Aktuālais teksts | Hipersaišu banka

This site was last updated 08/29/07