Svami Šivananda

03/09/07

Home
Up
Svami Šivananda
Svami Paramananda
Upadesa Saram
P. Jogananda
P. Pragjānananda

 

Šri Svami Šivanandas mazie darbi.

 

Šivananda lotospozā tikai gurnu apsējā ar parastajiem joga atribūtiem (sēžot uz leoparda ādas un dāvanu trauku pie savas labās rokas), trīs baltās svītras uz pieres, rokām un vairākās vietās uz ķermeņa liecina par piederību Šivas sekotājiem

 

 

Sri Swami Sivananda

“Ananda Kutir”

Rišikešā /Himalajos/

Tulkots no angļu valodas – 20.gs. 30-tie gadi, Latvijas Jogas biedrības iekšējais izdevums.

Digitalizēja Zaiga Miķelsone - 2007.gada februāris

 

VEDANTA UN BRĪVĪBA

 

Om Sadguru Paratmane Namah!

 

Mīļotais Nemirstīgais Es,

Mana priekšlasījuma saturs šodien ir “VEDANTA UN BRĪVĪBA”.

Ļoti patīkami atzīmēt, ka visos jūsos izpaužas plaša interese un sajūsma, piedaloties regulāri manu priekšlasījumu sērijā; ar aizrautību es ceru, ka visi jūs mēģināsiet savā ikdienas dzīvē vislabāk piemēroties Vedantas garam un ar to sasniegt summum bonum savā eksistencē.

Parasti iedomājas, ka Vedantas filosofija ir tā filosofija, kas ietverta vienīgi Vēdās, indiešu svētajā mācībā. Tas ir pārpratums šīs filosofijas iztulkošanā. Vārds Vēda šinī gadījumā nozīmē gudrību un nevis atsevišķu grāmatu. Termins Vēda atvasināts no sanskrita Vid, zināt. Anta nozīmē gals. Tātad, Vedanta burtiski nozīmē: “gudrības gals”. Filosofiju sauc par Vedantu tāpēc, ka tā izskaidro, kas šis gals ir un kā to sasniegt.

Vedanta ir tā drošā filosofija, kas māca dzīvības jeb apziņas vienību. Vedanta ir tā visaugstākā filosofija, kas uzsver, ka šī vienīgā individuālā dvēsele /mazā Dživa/ jeb cilvēcīgā būtne ir identiska ar mūžīgo un absolūto. Tā ir filosofija, kas paceļ prātu Dievišķīgā krāšņuma un svētmirdzes augstumos, kas padara dvēseli bezbailīgu un noārda visas aizsprostnes, kas šķir cilvēku no cilvēka. Tā nes vienprātību cilvēcei vispār. Tā - vienīgā filosofija, kas patiesi vieno uz kopīga “es” pamata indieti un muhamedāni, īru un angli /Džain`u un Parsi/. Tā ir vienīgā filosofija, kas, ja īsteni saprasta un praktizēta, var apturēt pasaules karu, izlīdzināt visādas domstarpības, plaisas un sadursmes, kas pastāv dažādās tautās un draudzēs. Visiem filosofiem vajadzētu noliekt galvas šīs lielās filosofijas priekšā.

Sri Šankara, Dattatreija, Jadžnjavalkja un citi sludināja un izplatīja šo īpatnējo filosofiju. Arī Rama Tirtha mācīja šo nepārspējamo filosofiju Amerikā.

Vedanta ir magnētisks dziedināšanas balzams ievainotajiem un sarūgtinātajiem šīs šausmīgās Samsaras vai fenomenālās eksistences drausmīgajā kara laukā. Vedanta ir tā dievišķā acu ziede, kas noņem nezināšanas segu un dod jaunu intuīcijas jeb gudrības aci. Vedanta ir taisnākais lielceļš uz šķirtās un mūžīgās svētlaimes visaugstāko mājokli. Vedanta ir brīnišķīgais visuārstētājs tiem, kurus dedzina šīs pasaulīgās eksistences uguņi un ciešanas. Tā ir Himalaju zāle /Sandživini Bhutte/, kas var dot dzīvību mirējam. Tā paceļ cilvēku valdnieka stāvoklī, pat ja viņš skrandās tērpts. Tā dod iekšķīgu spēku, jūsmina, atjauno, dzīvina, stiprina un spēcina, izdeldē nezināšanu jeb visu ciešanu galveno cēloni.

Tā aptur mūžīgi ritošo atkalpiedzimšanas ratu un piešķir nemirstību, neaprobežotu atziņu un svētlaimi. Tā dod cerību, varu , spēku, prieku.

Vedanta ir Vēdu jeb Upanišādu reliģija. Vedantas mācības būtību izteic Upanišādu lielie izteicieni: “Tas Tu esi” /Tat Twam Asi/; “Es esmu Brahma” /Aham Brahma Asmi/. Vedanta saka: O, niecīgās ticības niecīgo cilvēk! Neidentificējies ar nīcīgo ķermeni. Atstāj “es-ību” un “man-ību”. Nenīsti savu brāli vai kaimiņu. Neizmanto viņu. Viņš ir Tavs paša “es”. Kopīgs “es” un kopīga apziņa ir visos: ķēniņā un zemniekā, vīrietī un sievietē. Šī ir reālā, nemirstīgā būtne. Prāts ir šķīrējs princips. Tas kārdina, pavedina. Nonāvē šo kaitīgo prātu. Savaldi jutekļus, kas velk laukā pie ārējiem objektiem. Fiksē prātu cēlonī, iesākumā. Pacelies pār ķermeni un prātu. Izdeldē iekāres. Mācies atšķirt reālo no nereālā. Identificē sevi ar nemirstīgo, neduālo būtni. Aplūko šo vienu “es” visos. Redzi šo vienu daudzos. Visas bēdas izbeigsies.

Vedanta runā par vienu Atmanu jeb Brahmanu jeb “es”, kas eksistē pagātnē, tagadnē un nākotnē, kam nav sākuma, vidus vai gala, kas ir visu lietu balsts, kas ir gudrības, miera un līksmes iemiesojums. Visi meklējumi un atradumi šinī virzienā sakopoti Upanišādās vai Gjāna-Kandā. Tās satur Vedantas filosofijas būtību.

Amerikāņi sākuši interesēties un jūsmot par Vedantu. Pat kontinentā Vedanta izplatās, jo šī filosofija dod reālu iepriecinājumu. Šopenhauers teica: “Vedanta ir bijusi cerība manā dzīvē un tā būs cerība arī manā nāvē.” Rietumu filosofi atzinuši šīs mācības vērtību un nozīmi. Viņi saka: “Mēs esam kristīgie pēc dzimuma, mūsu pārliecība ir Vedantas filosofijas patiesībā. Mūžīgo iepriecinājumu un mieru, pēc kā dzenas dvēsele, var atrast austrumu Vedantas filosofijā.”

Lai gan Vedanta ir tiešais ceļš uz cilvēka mērķi, to nevajadzētu ieteikt itin visiem. Ir Sadhana-Bheda kopā ar Adhikari-Bheda. Ir četri aspirantu tipi: karmiskais tips, dievbijīgais tips, mistiskais tips un racionālais tips. Pie pirmā tipa /Karma-joga/ pieder aktīvie ļaudis; pie otrā /Bhakti-joga/ - cilvēki ar dievbijīgu raksturu, kam pārsvarā jūtu elements; pie trešā /Radža-joga/ - mistiski noskaņotie; pie ceturtā /Gjāna-joga vai Vedanta/ - prāta un gudrības cilvēki.

Vičaras metode jeb iztauja “Kas es esmu?” var noderēt tikai tam aspirantam, kas brīvs no netīrības un prāta svārstības /Vikšepa/, kas apveltīts ar izpratni, gribu un asu intelektu. Tā nav domāta visiem. Tā domāta nedaudziem izvēlētajiem, kas var patiesi saprast un realizēt pilnu Vedantas nozīmi un ievākt tās augļus. Aspirants, kam ir Vedantas izpratne un kas pārzin tās kategorijas un prāta secinājumu doktrīnas /dažādas Prakrijas, tad Vedanta, Pančakaran, dažādās Juktis līdzīgi Anvaja Vjatireka, Bhaga-Tjaga Lakšana, Neti-Neti/, būs ieguvis spēju izdarīt pareizo iztauju “Kas es esmu?”. Tikai šāda kvalificēta persona varēs atbrīvoties no iluzoriskajiem starpniekiem un identificēties ar reālo “es” /Aham-Pada Lakšja Artha/. Proti, ar Atmanu jeb absolūto eksistenci, - zināšanu, - svētlaimību. Daudziem inteliģentiem cilvēkiem nav pat nekāda jēdziena par prāta īsto dabu. Viņi neatšķir ķermeni, prātu un dzīvību no reālā “es”.

Maza dietas disciplīna ir ļoti vērtīga iesācējiem /neophyte/. Tā palīdz viņam Sadhanā, domāšanas kontrolē. Tomēr nevajag pielietot pārāk nesalaužamas stingrības formas. Tas var sagādāt vājību un pārtraukumu mēģinājumos. Ja sasniegtas sekmes garīgā darbībā, ja panākts nostiprinājums meditācijā, tad var baudīt jebkuru barību.

Vedantiskā meditācijas metode par formulu /”Anamajoham”/ “Es esmu pati veselība” vai “Kas es esmu?” ir vissekmīgākā metode visu slimību izdeldēšanai, kā arī lai nodrošinātu vispilnīgāko veselības stāvokli, augstu enerģijas un dzīvības spēku normu. Šī metode ir fiziskās kultūras visaugstākais sasniegums. Bet daudzi aspiranti neiegūst panākumus pilnā apmērā par spīti praksei. Tam iemesls viņu vājā griba, kļūdas garīgajā darbā un disciplīnā. Viņi nav ieguvuši skaidru, dzīvu un inteliģentu koncepciju, mentālo gleznu par reālā, lielā, neaprobežotā kopīgā “es” būtību, par prāta avotu, pasauli un visu citu. Viņiem tikai nenoteikta, miglaina ideja par to. Tāpēc viņiem nav laba veselība. Esmu sastapis krietnus vedantīnus, kas praktizē /”Ahamgraha Upasana”/ vai iztauju “Kas es esmu?” un citas garīgās disciplīnas /Brahmanusandhan vai Tattwanusandhan/. Viņiem visiem ļoti vāja veselība un zema vitalitāte. Cauru gadu viņi sūdzas te par vienu, te par otru kaiti. Viņi nav spējīgi piekopt spēcīgu un nepārtrauktu garīgu praksi. Tāpēc es uzdodu praktizēt dažādus ķermeņa vingrinājumus /āsanas/ un elpošanas vingrinājumus jeb elpas kontroli /pranajamu/ tiem aspirantiem, kuri praktizē iztauju “Kas es esmu?” un kuri nevar uzturēt labu veselību ar šo metodi vien. Kombinēta metode ļoti vēlama šādos gadījumos. Āsanu un pranajamas prakse nav, protams, nesavienojama ar iztaujas „Kas es esmu?” praksi. Tā ir veselīga kombinācija. Elpas kontroles prakse stiprina prātu un palīdz veikt iztauju bez traucējumiem. Daudzi iegūst brīnišķīgus panākumus ar šo veselīgi kombinēto metodi.

Tikai aspirants, kas ieguvis prāta tīrību /sirdsšķīstību/ /Čitta-Šuddhi/, būs spējīgs dzirdēt kluso „es” balsi sevī. Ja viņā nebūs šķīstības, viņš noteikti samainīs iekāres balsi jeb prāta balsi ar „es” balsi. Viņš tiks maldināts. Viņš taustīsies pa tumsu.

Vedanta mūsu dienās ir bieži vien nevietā lietots termins. Visāda veida uzpūtība, liekulība, izvirtība, korupcija un patmīlība maskējas ar šo vārdu. Ir modes lieta uzdoties par vedantīnu. Atskan daudz skaļu vārdu par vedantu, kas ir tukša vedantiska izrunāšanās, bet trūkst praktiskās Vedantas, nav reāla dvēseles pestīšanas līdzekļa. Ne viens vien nesagatavots vedantīns ir pieņēmis savu ķermeni par Bezgalīgo un Mūžīgo. Tas ne tikai nožēlojams, bet apraudams fakts.

Tādējādi Vedanta palika par ļoti ērtu filosofiju, tāpēc, ka katrs varēja darīt, kas viņam patika un baudīt to, kas tam patīk. Izvirtība ir samainīta ar plašo dzīvi. Ja kāds var ēst visu, katrā hotelī /viesnīcā/, ikkurā pasaules daļā un ja viņš var uzsākt biedroties ar katru vīrieti vai sievieti, tad tas vēl nenozīmē, ka viņš ir vedantīns. Tur ir gara runāšana par Vedantu mūsu dienās. Tur ir tukša vedantiska tenkošana, bet tur nav patiesā Vedanta. Tur nav īstas, stipras Sadhanas. Cilvēks kaunas turēt sevi par Bhaktu, bet viņš ir lepns, saucot sevi par Jogu jeb Vedantīnu, tāpēc, ka tas iedomājies, ka iegūs ļaužu cienību. Daudzi neizglītoti vedantīni ir samainījuši vienību ar Brahmanu pret izvirtību starp šiem saucamiem vedantīniem. Tas ir ne tikai žēl, bet augstākā mērā nožēlojami.

Vedantas sludināšana masām nav vēlama. Tas rada jucekli, mulsumu, traucējumus. Aptvert vedantas principus, šīs filosofijas būtību un garīgās prakses disciplīnu, ļoti grūta lieta. Vedanta ir tikai nedaudz izvēlētajiem, kas novērsuši prāta netīrību un mentālās svārstības nemitīgā garīgā praksē /Niškamja Karma-Yoga un Upasana/. Vedantas ceļš nav tik viegls, kā to parasti iedomājas. Tas ved pa griezīgam asmenim līdzīgu taku. Tāpēc tie, kuri sludina Vedantu masām, nodara vairāk ļauna nekā laba.

Ir jau viegla lieta atkārtot stundām ilgi: „es esmu Viņš” /Soham/, vai „Es esmu Šiva” /Šivoham/, vai „Es esmu Brahmans” /Aham Brahma Asmi/ gluži kā papagailis atkārto iemācītu teikumu, bet dzīvot vedantas garā, izjust apziņas vienību, kļūt īstenībā „Tas” un izstarot brahmanisko līksmi, prieku un mieru – tas ir pavisam kas cits. Tas ārkārtīgi grūti veicams uzdevums. Ja cilvēks atkārto kā papagailis: „Es esmu Viņš” /Soham/, bet tai pašā laikā viņa prāts viegli samulsināms un viņš uztraucas par katru sīkumu, pat, ja pateic asāku vārdu, tad viņa pūlēm nebūs itin nekādu panākumu. Šāda „papagailiska” atkārtošana ir vienkārša liekulība. Un cilvēks, kas to dara, nekad nevarēs ietekmēt citus. Ļaudis viņu uzskatīs par krāpnieku.

Vedantas filosofija iedveš īstu drosmi un iekšķīgu garīgu stiprumu sirdīs. Tā ir filosofija, kas nes cerību, stiprumu un prieku. Vedantas filosofija netic mūžīgai ellei un pazudinājumam. Tā netic mūžīgajam nolādējumam un grēcinieku nogāšanai mūžīgās uguns ezerā. Gluži otrādi, tā dod neaprobežotu cerību un pamudinājumu pat ļaunākajam noziedzniekam atgūt Dievības/ Brahmanības mantojumu, arī tam, kurš izdarījis visnegantāko ļaundarību. Vedantīni, kas ieguvuši „es” apziņu, runā uz saviem mācekļiem šādus vārdus: „Jūs, nemirstības bērni! Neesiet sarūgtināti. Nebīstieties! Vedantas filosofijā nav ne grēka, ne nozieguma. Grēks nav nekas cits kā kļūda, ko izdarījusi bērna dvēsele. Atveriet acis. Mostieties! Aizdzeniet nezināšanas ļaunumu. Praktizējiet klausīšanos, pārdomāšanu un meditāciju par: „Tas Tu esi” /Tat Twam Asi/ /Mahavakhja/. Balstieties uz absolūtās esamības, - atziņas, - svētlaimības būtību /Sat-Čit-Ananda Svarup/. Tu neesi šis nīcīgais ķermenis. Tu neesi šis pavedējs, mūžīgi mainīgais prāts. Tu esi nemirstīgais, nemainīgais Atmans. Celies augšā. Realizē patiesību. Sludini to visur.

Kad cilvēks iestidzis atkaldzimšanas rata purvā /Samsara/, kad viņu dedzina šīs pasaules šausmīgie uguņi, kad viņš bez cerības slīkst šai šķietamo parādību okeānā, kad viņš cieš bēdas, spīdzinājumus, slimības; kad viņa vārds ierakstīts bezdarbnieku listē, kad draugi un radi viņu pametuši viņa nīkulības un nabadzības dēļ, kad nāve dejo savu briesmīgo deju viņa priekšā, tad izvirzās Vedantas filosofija, lai paceltu nomākto dvēseli no ieslodzījuma, nezināšanas un ciešanām – brīvības un pilnības augstumos. Tad viņš dzer nemirstības nektāru un bauda iedzimtā Dievišķīguma pieredzes saldo biķeri. Tāda ir Vedantas filosofija.

Brīvība un neatkarība ir modernās pasaules sauciens. Kas ir īstā brīvība? Kā sasniegt šo brīvību? Kur meklēt to? Kādi ir šīs iekšķīgās brīvības sasniegumi? Plaši īpašumi, jūras un militārie spēki, lidmašīnas un zemūdenes nevar sniegt īsto iekšķīgo brīvību. Attīstītas rietumu tautas vēl joprojām paliek saistītas un sapītas. Viņas nav īsti brīvas un bez važām. Viņām nav iekšķīgas brīvības tās īstajā nozīmē.

Patiesa brīvība pastāv sevis atbrīvošanā no nezināšanas un tās sekām. Patiesa brīvība pastāv sevis atbrīvošanā no tieksmēm, egoisma, naida, lepnuma, alkatības, dusmām, bailēm, rūpēm, skaudības, ļaunprātības utt. Patiesa brīvība pastāv prāta nosvērtībā, priekos un bēdās, uzvarā un neveiksmē, panākumos un sabrukumā, tveicē un salā, ieguvumā un zaudējumā, godā un negodā, cienībā un necienībā. Patiesa brīvība pastāv prāta un jūtu kontrolē un sevis atziņā, iznīcinot identifikāciju ar ķermeni.

Kā lai viņi būtu brīvi ļaudis, kad viņi ir katras pārejošas iedomas varā, kad viņi ir saraustīti no dusmām, naida, kaislības pēc varas un pārākuma, kad viņi ir nomākti no dažāda veida bailēm un uztraukuma un kad viņi dzenās pēc tūkstoš un vienas gaidām, cerībām un priekšsajūtām.

Patiesa brīvība ir atbrīvot sevi no Avidjas /nezināšanas/ apkampieniem un viņas iespaida. Patiesa brīvība ir atbrīvot sevi no egoisma, naida, lepnuma, savtības, alkatības, dusmām, bailēm, mocīšanas, skaudības, ļaunprātības utt. Patiesa brīvība pastāv līdzsvarotā prātā, priekos un sāpēs, uzvarā un neveiksmēs, panākumos un zaudējumos, karstumā un aukstumā, godā un negodā, cienībā un necienībā. Patiesa brīvība pastāv prāta un jutekļu stingrā kontrolē, sevis pazīšanā pie sievas, dēla, bērna un mantas zaudēšanas.

Mūsu dienās, kur valda individuālā karjera, lepnība, viltība un krāpšana, dziļa savtība un liekulība, savstarpēja neuzticība un aizdomas, veikalnieciska depresija un kārtu sajukums, kas mazina pašesamības iekšķīgo, neizsmeļamo, neiznīcināmo garīgo bagātību, kas kavē cilvēka garīgo augšanu un morālisko celšanos, kas stāv kā piedauzības akmens nemirstības un mūžīgās līksmes sasniegšanā, tādā momentā Vedantas filosofija var nest visaugstāko mieru, paliekamu prieku un jaunu gaismas laikmetu, iekšķīgo kultūru un civilizāciju. Vedantas filosofija var izbeigt domstarpības, plaisas, sadursmes, pārpratumus, cīņas, strīdus uz pasaules kartes. Tā var vienot katoli un protestantu, indieti un muhamedāni, vācieti un angli.

Cilvēka dabā ir iedzimta tieksme pēc laimes. Bet šī laime, ko viņš var iegūt ar savu aktivitāti, stipri ierobežota laika ziņā. Jutekliskie baudījumi ir nepastāvīgi un pašas jūtas nolietojas bieži atkārtotajos dzīves priekos. Pie tam vēl, grēks allaž pavada baudījumus un dara cilvēku nelaimīgu, salīdzinot ar to laimību, ko viņš saņēmis no tiem. Pat, ja pasaulīgos priekus varētu izbaudīt tādā pilnībā, cik vien viņu būtība pieļauj, pat, ja tie būtu tik spraigi, tik daudzpusīgi un nepārtraukti, cik vien iespējams, taču vecums tuvojas un līdz ar to nāve. Un debess prieki īstenībā nav nemaz vairāk apskaužami kā jutekliskie baudījumi; tiem tā pati daba, lai gan tie ilgstošāki un tīrāki. Bez tam vēl jutekliskajiem baudījumiem pienāk gals, jo tie iegūti darbiem un tā kā darbi ir ierobežoti, tad arī to sekām jābūt ierobežotām. Tādējādi baudījumi un viss, kas veicina dziņu pēc priekiem, pakļauti pārgrozībām un nenovēršami izbeidzas. Ārpus baudījuma momenta tie mūs nevar apmierināt. Tāpēc arī vērojama cilvēka dabā iemītošā tieksme skatīties pēc nemainīgas, neierobežotas laimes un tai jānāk no būtnes, kas pati pilnīgi nemainīga, patiesi eksistē, kas ir mūžīgi esošā un neiznīcīgā īstenība. Ja tāda būtne vispār eksistē, tad tikai no viņas cilvēks var iegūt negrozīgo laimi. Bet, ja tā, tad šai būtnei jākļūst par cilvēka tieksmes un rosību objektu. Šī būtne nav sevišķi tālu jāmeklē. Viņa mājo jūsu sirdī un vēro jūsu prāta aktivitāti.

Tā ir Sakši Čaitanja, kas liecina jūsu Buddhi (intelekta) aktivitāti. Tā ir Upanišādu Nirguna Brahmans, ko augsti slavē Upanišādu Rišiji un Redzētāji.

Viss, kas ir, ir īstenībā viens. Patiesi eksistē tikai viena universāla jeb visu aptvērēja būtne. Tā ir Brahmans jeb Paramātma, visaugstākais “pats”. Šī būtne ir absolūti homogēnas jeb vienādas dabas /Ekrasa/. Viņa ir īsteni esošais jeb tīrā inteliģence, gaišais prāts /Čaitanja Gjana/. Inteliģence nav attiecināma uz Brahmanu kā viņa atribūts, bet tā sastāda viņa substanci /swarupa/ jeb esenci. Brahmans nav domājoša esamība, bet pati doma. Viņš nav visuvarētājs, bet pati vara. Viņš nav visskaistākais, bet pats skaistums. Viņš ir pati svētlaimība. Vai redzat starpību tagad? To sauc par swarupu jeb visu lietu esenci. Viņš - absolūti brīvs no īpašībām. Lai būtu kāds būdams atribūts, lai būtu kāda būdama īpašība – visu var tikai noliegt viņam.

Bet, ja tā, ja nekas neeksistē, izņemot vienu absolūti vienkāršu būtni, tad no kurienes šīs pasaules parādības, kas apņem mūs pašus un kur mēs paši eksistējam kā individuālas būtnes? Brahmans savienots ar kādu spēku /Maiju vai Avidju/, kam jāpateicas par šīs pasaules parādībām.

Ak, cik dziļa, neizdibināma un brīnišķīga ir šī maija! Ak, neapjaušamais Brahmana spēks! Katra cilvēcīga radība, lai gan īsteni savā būtībā ir Brahmans, un kaut arī informēta par to, nevar aptvert patiesību: “Es esmu Brahmans”, bet jūtas pārliecināta, turklāt vēl bez kāda pamācījuma, ka viņa esot tādas un tādas personas dēls, samainot Atmanu ar sava ķermeņa, jutekļu utt. kombināciju, kas nav Atmans, un ir tikai nojausti. Šie pasaulīgie ļaudis klejo pa mūžīgo atkalpiedzimšanas apli un vienīgi Brahmana maija nemitīgi pavedina viņu uz to.

Brahmana ideja, izejot no intelekta redzes viedokļa, ir abstrakcija, bet tā ir konkrēti reāla tiem, kuriem piemīt tieša redzes spēja aplūkot to intuitīvi /Aparokša Anubhuti jeb Sakšatkara/. Tāpēc apziņa par Brahmana realitāti ir droši aprakstīta kā tikpat reāla kā apziņa par augli /Amalaka/ cilvēka rokās.

Pat intelekts var aptvert tikai nedaudz no šīs patiesības. Brahmanam ir pozitīvi atribūtni: absolūta esamība, - apziņa /zināšana/, - līksme, šķīstība, pilnība, patiesīgums, bezgalība utt. /Sat–Čit–Ananda, Satjam, Gjanam, Anantam/. Tie nav īsteni atribūtni. Tie visi - sinonīmi termini jēdzienam “patiesība” jeb Brahmans. Sat-Čit-Ananda ir arī garīga Kalpana. Esamība – apziņa /zināšana/ - svētlaimība ir visaugstākās Brahmana kvalifikācijas, ko cilvēka intelekts var aptvert. Parasti Brahmu apraksta ar īpašību noliegšanu, piemēram, “bez formas”, “bez pārmaiņas” /Nirakara, Nirguna, Nirvikalpa/ utt. Vai mums nav jāpielieto tāds pats paņēmiens, ja akls cilvēks lūdz aprakstīt gaismu? Vai nav jāteic tādos gadījumos, ka gaismai nav ne skaņas, ne garšas, ne formas, ne smaguma, ne pretestības; nav arī līdzekļu izzināt to analīzes procesā. Protams, gaismu var redzēt, bet kāda nozīme to teikt cilvēkam bez acīm? Viņš var noticēt spriedumam, bez kā būtu sapratis tā nozīmi, viņš var arī pilnīgi nenoticēt, pat nojaust mūsos zināmu nenormalitāti. Vai fakts, ka akls cilvēks attīstās nepilnīgi acu gaismas trūkuma dēļ, savā motivējumā atkarīgs no fakta, ka liels daudzums cilvēku akli? Pirmais radījums, kas pēkšņi būtu sataustījis redzes spēju, varētu ar pilnu tiesību apgalvot, ka gaisma ir realitāte. Starp cilvēkiem maz tādu, kam garīgās acis atvērtas, bet par spīti skaitliskajam pārsvaram tai pusē, kas nevar redzēt, viņu redzes trūkumu nevajag citēt kā pierādījumu pašas gaismas noliegšanai. Upanišādās ir drošas ziņas par eksistences garīgo nozīmi. Jau apgalvojuma paradoksālajā būtībā, proti: “Ka nekad nevar izzināt Brahmanu, bet var realizēt viņu, slēpjas pārliecības spēks, kas izriet no personīgās pieredzes /Anubhava/.

Pieredzes dažādības nav reālas, arī pati pieredze nav nekur atrodama, izejot no absolūtā redzes viedokļa. Vest dzīvi, kur pieredzes dažādība neietekmē ne labklājību, ne postu, ir visaugstākais praktiskais uzvešanās noteikums, saskaņā ar eksistences īsto mērķi. Pieredzes dažādība rada izšķirības, ceļ neīstus ierobežojumus, kur tādi neeksistē. Sāpes un prieki, labais un ļaunais, tikums un netikums, nopelns un necieņa – viss tas ir paradums, kas dibinās uz pieredzes dažādību un pieņemts šīs pieredzes dēļ. Bet absolūtajā īstenībā /Brahmā/ nekādas tamlīdzīgas izšķirības nav iespējamas un visaugstākā svētlaime, ko nevar aprakstīt citādi, kā pielietojot noliegumu ikvienai lietai, kas mums pozitīvi zināma, pastāv iekš tam, lai aizmirstu šķirtības cēloni un realizētu to vienību, kas ir pati esamība un kosmosa daba. Kad šķirtības sajūta izskausta ražīgā un nerimstošā garīgā disciplīnā, cilvēks saplūst ar pasaules dvēseli Brahmu.

Ir septiņi locekļi ieslodzījuma ķēdē. Posts ir pēdējais loceklis cēloņa un seku ķēdē. Ikviens loceklis atkarīgs savā eksistencē no iepriekšējā locekļa. Šie septiņi locekļi ir: posts, iemiesojums, darbība /Karma/, kaisle /Raga/, pretīgums /Dweša/, neizšķirība /Aviveka/, nezināšana /Agjāna/.

Ja “es” apziņa izstumj pamata cēloni, proti “sevis nezināšanu” /Agjānu/, arī atlikušie locekļi būs sarauti. No nezināšanas radusies neizšķirība; no neizšķirības – egoisms /Abhimana/; no egoisma – kaisle-pretīgums /Raga-Dweša/; no kaisles-pretīguma – darbība /Karma/; no darbības – šis fiziskais ķermenis; no šī fiziskā ķermeņa – posts. Ja grib izdeldēt postu, jātiek vaļā no iemiesojuma. Ja grib tikt vaļā no iemiesojuma, nevajag darīt darbus. Ja grib izbeigt darboties, jāatstāj kaisle-pretīgums. Ja grib tikt vaļā no kaisles-pretīguma, jāatbrīvojas no egoisma. Ja grib tikt vaļā no egoisma, jāiznīcina neizšķirība un jāattīsta izšķirība starp “es” un “ne-es”. Ja grib tikt vaļā no neizšķirības, vajag izdeldēt nezināšanu. Ja grib tikt vaļā no nezināšanas /Agjānas/, jāiegūst “es” – zināšana.

Nav cita ceļa izvairīties no šīs ķēdes.

Brahmans vēl pazīstams kā, kā Swarupa. “Tad ar ko viņš lai redzētu un ko?” šis citējums no Upanišādas /Brihadaranjaka/ liek nojaust, ka tur nav aģenta, ne darbības objekta, ne instrumenta. Nav ne baudījuma, ne baudītāja, ne baudamā Brahmā /Bhoga, Bhogta, Bhogja/. Viņā nav redzētāja, ne redzes, ne redzētā /Dhrišta, Drik, Drišja/. Nav ne zinātāja, ne zināšanas, ne izzināmā. Brahmans brīvs no šīm trijādībām /Triputi/, kas pieder vienīgi jūtu visumam un jūtu zināšanai. Brahmans ir pati vistīrākā nomaņa, viszināšana, vissvētlaimība. Brahmans ir pašeksistējošs /Swajambgu/, pašaptverošs /Paripurna/, pašspīdošs /Swajam Džjot/, sevi-zinošs /zināšana/ /Čit Swarup/, pašsvētlaimīgs un neatkarīgs /Swatantra/. Tāds ir Brahmans jeb Swarupa. Viņā nav ne jutekļu, ne ieroču. Esamība – zināšana – svētlaimība nav Brahmana īpašiba. Tā viņa būtība jeb iemiesojums.

Bezgalīgai esamībai jābūt bez veida un visurklātesošai /Brahman Sarva Vastu, Nirakara, Vjapak/. Tai jābūt ārpus laika, telpas, cēlonības. Tai jābūt nemainīgai un bez sākuma. Tai jābūt bezcēloniskai. Lietai, kas ir ārpus laika, telpas un cēlonības, jābūt nemirstīgai. Bezgalīgā esamība, kam nav ne skaņas utt., nepanīkst un necieš no samazinājuma. Tāpēc viņa ir mūžīga, kur panīkums efemerāls. Būdama mūžīga, viņa ir bez sākuma; parādību pasaule, būdama sekas, nav mūžīga un ir absorbēta savā cēlonī. Bet viņa, būdama cēlonis visām lietām, nav sekas, un, nebūdama sekas, viņa ir mūžīga. Viņai nav cēloņa, kurā varētu tikt absorbēta.

Atsvabināšanās no mūžīgā atkalpiedzimšanas apļa nav tāda lieta, kas jāveic /Mokša un Samsara/. Ja tā veicama ar darbu, tā nevar būt mūžīga esamība. Viņa jau ir te. Ikviena būtne un absolūtais ir viens un tas pats, ir faktiski absolūtais. Jāpanāk šķirtības jūtu iznīcināšana; kad tas sasniegts, brīvība viegli iegūstama. Visa garīgā prakse /Sadhana/ iziet uz to, lai novērstu ignoranci /Avidja-Nivritti/, šo šķirtības ideju. Kad šis plīvurs būs atsegts, cilvēks spīdēs savā senatnīgajā krāšņumā /Niralambha/.

Patiesības iegūšana /Brahma Gjāna/ nav atkarīga no /Apara Vidja/ kastas vai citas izšķirības. Augstāko zināšanu /Para Vidja/ nevar iegūt no Vēdām. Bet Vēdu zināšana nepieciešama, lai sagatavotu prātu visaugstākai zināšanai.

Kā eļļa apslēpta sēklā, sviests rūgušpienā, prāts smadzenēs /Munja grass/, uguns dūmos, saule aiz mākoņiem, ūdens zem sūnām stāvošā dīķī, uguns kurināmā vielā, mūzika gramofona platē, smarža dīglī, zelts kvarcā, tā arī Atma jeb Brahmans jeb visaugstākais “es” paslēpts šinī ķermenī. Kā nošķir sviestu no rūgušpiena sviesta kulšanas procesā, tā cilvēkam vajag nošķirt Atmu no ķermeņa meditācijas procesā.

Kad cilvēks nesatricināmi nostiprinājies dabas būtībā /Swarupa/ , kur tad paliek Dievs kā dabas kungs, individuālā dvēsele un pasaule /Išwar, Dživa, Džegat/? Kur ķermenis? Kur darbība nopelnu vai vainas veidā, kas iegūta iepriekšējās dzimšanās /Prarabdha, Sančit, Agami karmas/? Kur darbību kopsumma no iepriekšējām dzīvēm? Kur Muladhara čakra un Kundalini? Kur patreiz notiekošā darbība? Kur enerģijas pamatcentrs? Kur debess un elle? Kur tikums un netikums? Kur dualitātes un pretstatu pāri /Dwandwas/: labais un ļaunais, prieks un bēdas, karstums un aukstums, ieguvums un zaudējums, uzvara un neveiksmes? Kur ilūzija jeb māņi un maldi? Kur cēloniskais ķermenis? Kur garīgais skolotājs un skolnieks? Kur prāta koncentrācija, meditācija, virsapaziņas stāvoklis? Kur Vēdas, Upanišādas un Brahma Sūtras? Kur svēto rakstu klausīšanās, pārdomāšana jeb analīze, dziļa meditācija? Kur lielie izteicieni: “Es esmu Brahma” un “Tas Tu esi”? Kur svētā zilbe ŌM? Kur dabas funkcijas likums un viss, kas pretējs likumam? Kur austrumi un rietumi, dienvidi un ziemeļi, diena un nakts, gaisma un tumsa?

Daži slēdz un ver vaļā nāsis 820 reizes dienā, lai sasniegtu šo stāvokli. Citi atkal stāv uz galvas sešas stundas. Vēl citi uzturas Gangas ūdeņos līdz kaklam dziļi divpadsmit stundas ilgi aukstā ziemā. Citi atklāj savu miesu dedzinošiem saules stariem /Pančagni Tapas/. Citi dzīvo uz atkritumiem un koku lapām. Citi klejo kājām no Bedri kalnu galotnēm līdz Kamorinai. Citi stāv uz vienas kājas un virpuļo pātaru virkni. Citi ieņem vienu maltīti ik pēc trim dienām /Krisčara Vrita/. Viss tas ir tikai aušīgu cilvēku egoistiski vingrinājumi. Tie ir tikai līdzekļi prāta noskaidrošanai un nemierīgo jutekļu kontrolei. Tie nav nekāds rezultāts, bet tikai līdzekļi. Gals ir Brahmas zināšana jeb sevis zināšana.

Brahmas zināšana ir tīri mentāls stāvoklis. Tas ir subjektīvs, garīgs apgaismojuma stāvoklis, kas uzaust tai brīdī, kad prāts absolūti mierīgs, brīvs no visām iekārēm, kaislēm /Vasana/, fantastiskām domām. Nedalāma atturības modifikācija ceļas no tīra prāta /Akhanda - Brahmakara – Vritti/, kad tas pilnīgi dievišķīgs /Sattwisks/, kad visas domas par nākotni /Sankalpas/ rimstas. Brahmas zināšana ir tīrās dievišķīgās izšķirības starp Reālo un nereālo auglis /Sattwiska Vičara/.

Visaugstākā zināšana /Čit/ ir apziņa par absolūto. Tā ir intelekta apakšslānis jeb substrāts. Intelekts aizņemas savu gaismu no visaugstākās apziņas par absolūto /Čit/. Īstenībā cilvēks ir visaugstākā zināšana, Brahma – inteliģences iemiesojums. Tas jārealizē caur allaž klātesošo bezapziņas kustību par lietu “kāpēc un kādam nolūkam?” un caur meditāciju. Tas prasa absolūtu pašnoliegšanu, pašnegāciju un pašaizmiršanu. Šis mazais mānīgais “es” jāiznīcina pašā saknē, neļaujot tam atdzimt. Tāda ir Vedantas filosofijas mācība.

Nektāra dēli! Gaismas un nemirstības bērni! Vedanta nav vienkārša filosofijas sistēma. Tā nav nekāds sapnis gaišā dienas laikā. Tā - pilnīgi spējīga realizēties dzīvē. Cilvēks noteikti var eksistēt Vedantas garā arī savā ikdienas dzīvē. Madalsa, Sulbha, Šri Šankara, Jadžnjnavalkja un daudzi citi ir dzīvojuši praktisku vedantīnu dzīvi. Jūs arī varat darīt to, ja tikai gribat. Jums vajadzētu dzīvot Vedantas garā, iznīcinot “es-ību”, patmīlību un tieksmes. Tikai tad cilvēks var būt īsteni laimīgs, pat pildot savus ikdienas darbu šai pasaulē. Jums vajadzēs mainīt redzes viedokli. Būs jākultivē un jāattīsta mīlestība, kas aptver un ieslēdz sevī visu. Tas viss. Tad jūs varat baudīt kosmisko nomaņu jeb universālo /visuresošo/ dzīvi.

Kad jūs sākat aplūkot vienīgo “es” visās būtnēs un visas būtnes vienā “es`ā”, kad jums rodas pilnīga apziņa par vienu kopīgu nomaņu, kas vieno visu sirdis līdzīgi tam kā pavediens puķu vijā, kā gan varat jūs izjust naidu pret citu cilvēku, kā varat izmantot citu cilvēku? Absolūti neiespējama lieta. Vedanta atgādina jums jūsu zaudēto iedzimto dievišķību. Viņa paceļ jūs neizsakāmos augstumos, kur izkūst pārākuma un pakārtojuma iluzoriskās idejas. Viņa dod jaunu vienādības redzes spēju. Viņa patiesi liels izlīdzinātājs. Viņa ienes saskaņu, mierīgumu, saticību, augstāko apmierinājumu un tīro laimību. Slava gudrajiem, kas cenšas ienest vienību un tāpatību dzīvē /Vedantīns, Viedais, Paramahamsa Sanjasīns/.

Vedanta nav vienkāršs dogmas jēdziens. Tā nav ne vienkārša teorija, ne sausa filosofija debatēm un argumentācijai. Tā ir ilggadīga prieka aktuāla dzīve patiesīgumā. Viens vienīgs praktizētājs vedantīns pārsvērs svaru kausos tūkstots un vienu atlētu. Viņam piemīt kolosāls iekšķīgs garīgs spēks. Visa pasaule līksmo, redzot šādu vedantīnu. Praktiskā Vedanta ir dzīva pieredze, individuālās dvēseles izkušana nomaņas okeānā jeb visaugstākajā dvēselē. Pieredzētājs izsaucas neizsakāmā priekā: “Patiesi viss ir Brahmans. Visas izšķirības, dažādības, dualitātes utt. zudušas. Es redzu Brahmanu un vienību visās vietās.” Tad niecīgā nemiera, rūpju, uztraukuma un sacensības dzīve liksies jums nenozīmīga, ja to salīdzināsiet ar saulaino svētlaimības mūžīgo dzīvi Ātmanā. Ārkārtīgi žēl, ka cilvēki ignorējuši laimīgo iekšķīgo dzīvi jeb introspekciju un pieķērušies maijas neīstajām rotaļām. Tādas ir nauda, sievietes, vara, vārds, slava, stāvoklis utt. Agrāk vai vēlāk pasaules pieredzes, laicīgās dzīves sitieni un grūdieni spiedīs viņus vērst prātu iekšup un realizēt patieso ilgstošo laimi. Pat tad, ja jūs turaties tikai pie vienas vienīgas Upanišādu mantras un dzīvojat tās patiesajā garā, arī tad jūs varat sasniegt eksistences summum bonum /visaugstāko labumu/ - tas ir – nemirstību un mūžīgo svētlaimību sevī/

Hari Om Tat Sat

Om Santi! Santi! Santi!

 

 

Yogasara Upanišada.

Mantra 4. Apgūstiet jogu Skolotāja vadībā.

Šri Svami Šivanandas no Rišikešas komentārs

Apgūstiet jogu guru (Skolotāja) vadībā. Tikai tad jūs spēsiet saprast smalkākos jautājumus. Iegūstiet no Skolotāja arī praktiskas pamācības. Tikai tad jūsu izaugsme būs ātra. Viņš palīdzēs atrisināt jūsu šaubas un parādīs pareizo ceļu, jo viņš šo ceļu jau ir nogājis. Viņš norādīs uz klupšanas akmeņiem, bedrēm un slazdiem, kas vilina un maldina skolnieku viņa ceļā. Viņš sniegs iedvesmas un inspirācijas.

Kā ūdens dabiski plūst no augstākas vietas uz zemāku tā arī guru svētība plūst uz mācekļiem, ja tikai pēdējiem ir patiesi uztveroša attieksme un godīga uzticība savam Skolotājam. Kā enerģija plūst baterijā no viena pola uz otru tā spēks, enerģija, mīlestība, zināšanas un garīgā strāva plūst no joga-meistara prāta uz mācekļa vēl ne tik attīstīto prātu.

Pat lai kļūtu par pavāru vai mašīnrakstītāju jums ir vajadzīgs skolotājs. Ja tā tas ir ar vienkāršām lietām un vēl jo vairāk materiālās zinātnes jomā, tad ko gan mēs varam teikt par jogas zinātni, kas nodarbojas ar grandiozām garīgām matērijām un transcendentāliem jautājumiem. Zināšanu mistērijas tiek sniegtas no Skolotāja skolniekam.

Grāmatas, protams, arī var palīdzēt. Tās iedvesmos jūs, taču tās var jūs vadīt tikai līdz noteiktai pakāpei. Protams, jums ir jāsāk praktizēt pašiem un jāpraktizē Jama, Nijama vai pareizas uzvedības likumi lai tuvotos Skolotājam. Jūs varat patstāvīgi uzsākt kādus vienkāršākus asanu, pranajamas un zināmus koncentrācijas un meditācijas vingrinājumus ar grāmatu palīdzību. Realizāciju sasniegušu personu uzrakstītas grāmatas var kalpot kā guru līdz jūs sasniedzat personīgu kontaktu ar realizētu jogu vai adeptu.

Izveidojiet programmu savai dzīvei. Izveidojiet sev noteiktu garīgu rutīnu. Turaties pie tās sistemātiski un regulāri. Lietojiet to uzcītīgi. Netērējiet veltīgi pat vienu minūti. Dzīve ir īsa. Laiks burtiski „aizlido”. Ja jūs atliekat uz rītdienu, tā „rītdiena” nekad nepienāks – jādara ir tagad vai nekad.

Pieceļieties ar stingru apņemšanos „Es kļūšu par jogu šajā pašā momentā”! Apjozieties noteiktai, konstantai praksei. Izpildiet stingru nemainīgu jogas praksi – joga sādhanu vai joga abhjāsu. Ja jūs būsiet ļoti nopietns savā praksē un ja jūsu prāts būs piepildīts ar degošu izturētību un dedzīgu vajadzību pēc atbrīves, jūs sasniegsiet perfektu joga stāvokli 6 mēnešos.

 

... turpmāk vēl ...

 

Home | Up | Svami Šivananda | Svami Paramananda | Upadesa Saram | P. Jogananda | P. Pragjānananda

This site was last updated 03/09/07