Dieva īstenība

02/24/07

Home
Up
Aurobindo Aforismi
Jogas terapija
Meditācija
Ceļš uz iekšieni
Manfrēds Kibers
Dieva īstenība

 

 

  

 

Sadhu Sundar Singhs

 

 DIEVA ĪSTENĪBA

Pārdomas par Dievu, cilvēku un dabu

 

 

 

No vācu val. tulkojuma tulkojis mahz. p. P. Gulbis

Stud. theol. A. Freija pārstrādājumā

 

 

 

Rīgā, 1926. gadā

K. Brēķa Kristīgu Rakstu Apgādes izdevums

Digitalizējusi Iluta - 2007.gada janvāris

 

 

Priekšvārdi.

Še gribu Jums pasniegt manā meditācijā radušās pārdomas. Neesmu filozofs un arī ne teologs, bet pazemīgs Dieva kalps, kura dziļākais prieks ir domāt par viņa lielo mīlestību un radīšanas brīnumiem.

Nespēju visu aprakstīt, ko savā sirdsprātā un lūgšanā esmu pārdzīvojis un sajutis. Vārdi neizteic tādos brīžos izjustās patiesības. Tādas neizteiktas patiesības tik attīstītāki cilvēki uztver vieglāki, jo vārdi noved arvien ātrāki pie pārprašanas, nekā pie pareizas izpratnes. Vēl reiz norādu uz savu nespēju izteikt vārdos visus savas dvēseles pārdzīvojumus un pārdomas. Tomēr centīšos še dažas gan izteikt.

Ja ar tām būšu lasītājus kaut drusku ierosinājis uz pārdomām, tad vēlāk rakstīšu par citiem pārdzīvojumiem savas idejas apgaismojumā.

 

Sabatu, Simla Hills,

1923. g. septembrī

 

Sundar Singh.


 

I.

Radīšanas mērķis

„Iesākumā bija Vārds un tas Vārds bija pie Dieva un Dievs bija tas Vārds... Visas lietas ir darītas caur viņu un bez viņa nekas nav darīts, kas ir darīts.” Jāņa ev. 1, 1–3.)

Mūžīgais Vārds (logos) bija pirms visiem laikiem un pirms pasaules visuma radīšanas. Caur viņu tapa visas lietas kā dzīvās tā nedzīvās. Nedzīvām lietām nav iespējams pašām no sevis tapt vai radīt dzīvas būtnes, jo dzīvību var radīt tikai dzīvība, kuras pirmavots ir Dievs. Dieva radīšanas spēkā tapa nedzīvas lietas. Viņš iedvesa tām dzīvību un cilvēkam, kā augstākai būtnei „iepūta dzīvības dvašu, un cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.” (1. Mozus gr. 2,7.) Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības un nodeva tam visas zemes valdību.

 

1.

Radīšanas mērķis nav papildināt kaut kādu Dieva būtības nepilnību, jo viņš pats sevī ir pilnīgs. Dievs rada, jo viņa būtībā ir – radīt. Viņš dāvina dzīvību, jo dzīvību izplatīt ir viņa būtības darbība un spēks. Caur radīšanu cilvēkus darīt laimīgus un ar savu klātbūtni liet tiem sirdī īstu prieku, ir Dieva mīlestības īpatnēja būtības pazīme. Laimei, kuru mēs, radību vērojot, savā dvēselē sajūtam, ir savas robežas. Vienīgi Dievs spēj cilvēku sirdsilgas klusēt un dot tiem pilnīgu apmierinājumu. Ja cilvēki ir bez šī prieka, tad tas ir tikai viņu nezināšanas vai nepakļautības sekas.

 

2.

Redzamā un neredzamā pasaulē ir neskaitāmi daudz būtņu. Šo būtņu neskaitāmos veidos parādās Dieva daudzējādās īpašības. Katrs veids, skatoties pēc tā īpatnējām spējām, atspoguļo kādu no daudzējām Dieva īpašībām. Tā arī grēciniekos parādās viņa tēva mīlestība, kurā tie spēj nožēlot grēkus un iegūt prieka un miera pilnu mūžīgu dzīvību.


 

II.

Miesā tapšana.

1.

Tik bērns saprot vārdu „Dievs” kā vārdu, neuztverot nemaz viņā apslēpto patiesību. Pieaugot garā tas sāk domāt un daudzmaz izprast šī vārda nozīmi. – Tāpat arī iesācējs garīgā dzīvē. Lai viņš būtu kā mācīts un izglītots, miesā tapušo „Vārdu” – Kristu, uzskatīs par lielu garu, vai pravieti, bet augstāki viņu gan nevērtēs. Bet ja savā garīgā dzīvē tas būs lielāks audzis un pārdzīvojis Kristus klātbūtni, tad tas arī atzīs patiesību, ka Kristus ir miesā tapušais Dievs, kurā mājo dievības pilnība (Kolos. 2,9). Viņā bija dzīvība un dzīvība bija cilvēku gaišums (Jāņa ev. 1,4).

 

2.

Cilvēks savu personību nespēj pilnīgi izteikt vārdos un arī ne simbolos un gleznās, kaut dažreiz savu ideju izskaidrošanai tas spēj radīt jaunus vārdus.

Tāpat miesa nespēj izteikt visas dvēseles īpašības un spēkus. Garīgā būtne atklājas pilnīgi tikai garīgā pasaulē, kad visi ārējie un iekšējie noteikumi kalpo vienīgi viņas vajadzībām un sekmē viņas darbību. Ja tas nu attiecas uz cilvēcisko garu, cik daudz grūtāki tad ir mūžīgam „Vārdam” izteikt miesā savu dievišķību. Viņš atklājas tik daudz, cik tas bija iespējams un nepieciešami cilvēces pētīšanai. Tikai debesīs reiz parādīsies visā pilnībā viņa patiesā godība.

 

3.

Daži jautās: „Kā varam ticēt Dieva īstenībai, viņu pilnīgi neredzot un nepazīstot?”

Tādiem paskaidrotu, ka pilnīgā Dieva īstenības pazīšana vēl nebūt nav vajadzīga, lai viņam ticētu. Piemēram, mūsu miesas orgāni, no kuriem atkarājas pat mūsu dzīvība, paliek pilnīgi mūsu acīm apslēpti. Neviens nav redzējis ne savas smadzenes, ne sirdi un tomēr nenoliegs, ka tie nebūtu. Ja nu nespējam savas smadzenes un sirdi redzēt, no kurām tik lielā mērā atkarīga mūsu dzīvība, cik daudz grūtāki tad nenākas cilvēkam saskatīt savas sirds un smadzeņu Radītāju.


 

III.

Lūgšana

1.

Ir stādi, kuru lapas un ziedi, saulei noejot, aizveras; un tiklīdz saules pirmie rīta stari tos skar, tie atkal atveras. Tā uzsūc viņi saules siltumu un dzīvību, kas viņu augšanai un dzīvei.

Tāpat lūgšanā mūsu sirdis atveras lielai taisnības saulei, un tā, pasargāti no tumsības briesmām, sasniedzam Kristus diženumu.

 

2.

Ar lūgšanu mēs nespējam grozīt Dieva nodomus, kā daži to domā. Lūdzējs pats pārvēršas, jo nepilnīgās dvēseles spējas lūgšanā ikdienas tuvojas pilnībai.

Putns perēdams sēž uz savām olām, kurās šķidrums ir bez noteikta veida. Bet tiklīdz māte turpina bez pārtraukuma uz viņām sēdēt, olu bezveidīgā viela pārvēršas un pieņem mātes – perētājas veidu. Pārveidošanās nenotiek mātē, bet olās. Tā nepārvēršas vis Dievs, kad viņu lūdzam, bet gan paši viņa līdzībā.

 

3.

Saules tveicē radies tvaiks, kā smaguma pievilkšanas likumam spītēdams, paceļas no zemes augšup. Tur atvēsinājies, lietus veidā krīt atkal uz zemi, darot to auglīgu. Tā paceļas mūsu lūgšanas pret Dievu, Svētā Gara uguns ieliesmotas, ļaunumu uzvarēdamas, un svētības pilnas nāk atkal uz zemi.

 

4.

Ktenozoru* miesas uzbūve ir tik vārīga, ka pat vieglākie jūras viļņu skārieni var tās sadragāt. pamanot tuvojošās vētras pazīmes, tie nolaižas jūras dziļumos, kur tie top pasargāti no saniknotiem jūras viļņiem.

Tā arī Dieva lūdzējs, manot ļaunā uzbrukumus, grēka un ciešanu vētrām tuvojoties, nogrimst Dieva mīlestības jūras mierā un klusumā.

 

5.

Reiz kāds filozofs apmeklēja kādu mistiķi. Tie labu brīdi klusēdami sēdēja kopā. Kad filozofs taisījās aiziet, mistiķis to uzrunāja: „Es jūtu visu, ko tu domā.” – Filozofs atbildēja: „Es atkal visu, ko tu jūti, nevaru iedomāties.” Skaidri, ka mūsu gudrība nespēj Dieva īstenību ne sajust, ne saprast. Vienīgi tie, kas lūgšanā vienoti ar Dievu, spēj pareizi uztvert Viņa īstenību.

 

6.

Brīnišķīgais miers, ko lūdzējs sajūt lūgšanas brīdī, nav viņa paša iedoma, bet Dieva klātbūtnes pierādījums viņa dvēselē.

Ezera izgarotais tvaiks vēl nerada lietus mākoni. Tik no varenā okeāna izgarojumiem var rasties zemi atspirdzinošas un to auglīgu darošas lietus gāzes.

Miers ieplūst mūsu dvēselēs ne no mūsu zemapziņas, bet no Dieva mīlestības plašās jūras.

 

7.

Dienas un nakts maiņa, kā arī gada laiki nav atkarīgi no saules, bet no zemes riņķošanas. Tāpat arī taisnības saule ir tā pati „vakar, šodien un mūžīgi.” (Ebr. 13,8) Ja ejam apgarotā prieka pilni, vai atkal dvēselē plosās sāpju vētras, tad cēloņi ir meklējami mūsu pašu attiecībās pret tiem. Taisnības saules stari mūsu vainas dziedēs un darīs mūs pilnīgi veselus, ja vien savas sirdis atvērsim garīgā apcerē un lūgšanā (Malak. 4,2).

 

8.

Dabas likumi ir līdzekļi, caur kuriem Dievs darbojas cilvēkos un pārējos radījumos. Brīnumi nav pretstati dabas likumiem, jo ir vēl augstāki dabas likumi, kurus mēs parasti nepazīstam un nesaprotam. Brīnumi norisinās pilnīgā saskaņā ar šiem augstākiem dabas likumiem un lūgšanās mēs pakāpeniski tuvojamies šo likumu atziņai.

Lielais brīnums, kad mūsu dvēseles top miera un prieka pilnas. Mēdz domāt, ka šāds miers grēku un ciešanu pilnā pasaulē nav sasniedzams. Tomēr neiespējamais lūgšanā top iespējams. Ābeles neaug siltos apvidos, un mangus – zemēs, kur uzkrīt salna. Tomēr tropisko zemju stādi aug arī aukstās zemēs, ja tiem sagādājam vajadzīgos dzīves apstākļus.

 

9.

Ja visiem cilvēkiem būtu vienādas spējas satvert Dieva vārdu, tad nevajadzētu evaņģēliju un praviešu. Nav viņiem šī vienādība un tādēļ nepieciešami tiem to sludināt. Dažreiz tomēr vairāk panāk ar lūgšanu, nekā ar sludināšanu. Cilvēks, kas savā klusā kambarī lūdz, var citiem daudz ko palīdzēt. Tāds nemanot iespaido visu apkārtni, jo līdzīgi radiofonam, lūgšanās izrunātos vārdus noslēpumainos viļņojumos uztver citi.

 

10.

Dažreiz redzam karstos un lietus nabadzīgos apvidos augam zaļojošus un auglīgus kokus. Pārmeklējot šādas vietas atradīsim, ka to apslēptās saknes atradušas neredzamus apakšzemes strautiņus, no kuriem tie uzsūc sev spēku un svaigumu.

Ir savādi, ka šīs pasaules grēka postažā atrodami miera un starojoša prieka pilni cilvēki, kas dzīvo radošu dzīvi. Un tikai tādēļ tiem iespējams tādiem būt, ka viņu ticības apslēptās saknes sasniedz dzīvā ūdens avotus, kut smelt spēku un dzīvību un nes mūžīgās dzīvības augļus. (Dāv. dz. 1, 2–3.)

 

11.

Koku sakņu galotnes ir tik jūtīgas, ka instinktīvi tās novirzās no tām vietām, kur trūktu tām barība un manāmi izplešas tur, kur viņi var uzsūkt dzīvības sulu. Arī Dieva lūdzējam ir šī asprātība. Ar neviļošu atziņu tas novēršas no māņiem un atrod dzīvību uzturošu Dieva īstenību.

 

12.

Cilvēki, kuriem trūkst lūgšanu satiksmes ar Dievu, nav cienīgi, ka tos sauktu par cilvēkiem.

Viņi ir līdzīgi iemācītiem kustoņiem, kuri izdara iemācīto noteiktā laikā un kārtībā. Bet dažreiz, neatzīstot ne savu niecību, ne savas attiecības un pienākumus pret Dievu un cilvēkiem, tie ir vēl ļaunāki par kustoņiem. Turpretim, lūdzējs iemanto tiesību tapt Dieva bērns un veidoties pēc Dieva līdzības.


 

IV.

Meditācija**

 

1.

Meditācijas brīdī smadzenes uzņem neredzamās pasaules iespaidus un normālā cilvēka domāšanas spēju pārsniedzošo ideju ierosinājumus. Ne smadzenes rada idejas, bet tikai tās uzņem un pārtulko cilvēkam saprotamā valodā. Daži cilvēki neredzamās pasaules iespaidus uztver sapņu, citi vīziju veidā, bet citi atkal meditācijas brīdī nomodā. Lūgšana palīdz tādā ceļā uzņemtos vērtīgos iespaidus atšķirt no mazvērtīgākiem, jo patiesā lūgšanā Dieva gaisma straumēm apgaismo sirdsapziņu jeb morālisko sajūtu.

Krāsu bagātība, jauka mūzika un citas brīnišķas neredzamās pasaules nojautas un skaņas atspoguļojās mūsu smadzenēs. Dzejnieki un gleznotāji mēģina, bieži lietu īsto cēloni neapzinoties, uz viņu smadzenēm iedarbojošai realitātei atrast izteiksmi dzejā un gleznā. Tomēr lūdzošā koncentrācijā (meditācijā) cilvēks vislabāk nonāk šo tiešamību centrā un bauda svētlaimi, jo viņa dvēsele un garīgā pasaule ir tuvā radniecībā.

 

2.

Ceļojot jaunos apvidos, dažreiz mums šķiet, ka esam tos jau kādreiz redzējuši, vai arī pastāvētu ar tiem kāds nepazīstams sakars. To varētu izskaidrot šādi:

Pirmkārt ir iespējams, ka kāds cits cilvēks, kas šīs vietas apmeklējis, par viņām cieši pārdomājis un, bez mūsu ziņas, šos iespaidus mums pavēstījis pilnīgi noslēpumainā veidā.

Otrkārt, līdzīgo apvidu vienlīdzība varētu būt atstājusi iespaidu.

Treškārt, varētu būt kāds neredzamās pasaules atspoguļojums iespaidojis mūsu garu, kas vienots ar transcendento pasauli. Šī pasaule ir tikai neredzamās pasaules attēls. Ar citiem vārdiem – viņa ir garīgās pasaules atklāsme materiāla formā. – Ja meditācijai veltījam pietiekoši laika, tad sakars starp šīm divām pasaulēm top mums arvien skaidrāks un gaišāks.

 

3.

Lūdzošā dvēseles pacilātībā uz Dievu (meditācijā) ir atklāts mūsu dvēseles patiesais stāvoklis. Kamēr esam nogremdējušies apcerē, mēs dodam līdz zināmam mēram iespēju Dievam runāt uz mums un mūs aplaimot ar savu bagātīgo svētību. Neviena doma, vārds un darbs neizgaist nebūtībā. Tie netop izdzēsti, bet nogrimst mūsu dvēselē, - tā sakot ierakstīti „dzīvības grāmatā”.

Dieva iedvesmā (meditācijā) topam spējīgi visu veikt dievbijībā un mīlestībā un šo ierakstu „dzīvības grāmatā” uzglabāt tīru un neaptraipītu. No tam atkarājas arī mūsu nākamā svētlaime, vai arī mokas.

 

4.

Dievs ir bezgalīgs, bet mēs esam ierobežoti telpā. Dieva bezgalīgo patiesību mēs nespējam pilnīgi saprast. Bet viņš ir devis mums prātu un jūtas savas klātbūtnes uztverei.

Okeāna platību mēs nespējam pārredzēt un līdz ar to iepazīties ar viņā paslēptām bagātībām. Pieskaroties ar mēli okeāna ūdenim, tūlīt nomanām, ka tas ir sāļš. Mums nav bijusi izdevība atklāt okeāna noslēpumus, bet pateicoties mūsu garšas izjūtai, tomēr esam atraduši okeāna ūdens sāļumu.

 

5.

Bailēs, dusmās un ārprātā cilvēks spēj padarīt gluži neparastas lietas, pat stiprākās važas saraut. Šīs spējas, acīmredzot, mājo cilvēkā, bet atklājās un atrod savu izteiksmi tikai tad, kad viņa enerģija koncentrēta uz vienu mērķi.

Gluži tāpat cilvēka spēki, klusā Dieva izjūtā (meditācijā), ar dievišķo varu stiprināti, sarauj grēka važas un upurē sevi un savas spējas labiem darbiem.

 

6.

Domās nogrimuši, bieži nemanām ne puķu smaržas, ne mūzikas skaņu burvīgos viļņojumus, ne dabas brīnišķos krāšņumus. Liekās, priekš mums vairs tie nepastāv.

Tāpat pasaules lietās nogrimušiem ļaudīm liekās, ka garīgā realitāte nemaz nepastāvētu. Redzēdami, tie neredz un dzirdēdami, tie nedzird (Mat. ev. 13, 13).

 

7.

Kādu dienu es lūkojos skaistā puķē un iesāku pārdomāt par viņas jauko smaržu un skaistumu. Nogrimis savā dvēseles skatē, kaut ne ar miesīgām acīm, es redzēju šinī radījumā viņas Radītāju. Tas pildīja manu sirdi ar prieku. Bet mans prieks kļuva vēl lielāks, kad es šo Radītāju atradu pats savā dvēselē. Tad priekā izsaucos: „Ak, cik brīnišķīgs Tu esi! Atšķirts no radības, tomēr Tu pildi viņu ar savu brīnišķo klātbūtni.”

 

8.

Kristus savas mācības nav uzrakstījis un nav arī licis saviem mācekļiem to darīt. Un vienīgi tāpēc, ka viņa vārdi ir gars un dzīvība. Viņš zina, ka dzīvību var iedvest tik dzīvībasspējīgiem, bet ne grāmatu slejās. Turpretim citi prātnieki un cilvēces audzinātāji, atstājuši rakstītās grāmatas, lai stātos tās vēlāk viņu dzīvā vārda vietā.

Mūsu Pestītājs, turpretim, savus sekotājus vēl nekad nav atstājis. Viņš ir pie mums vienmēr un viņa dzīvā balss un manāmā klātbūtne dod mums pastāvīgi padomu.

 

9.

Pastāvīgi atkārtojot tās pašas domas, vārdus un darbus, tie top mums par paradumu. Paradumi izveido atkal raksturu. Visu ko domājam, izteicam vai darām, mums rūpīgi jāpārbauda. Mēs nedrīkstam labdarībā palikt vienaldzīgi, jo tad apdraudam savas spējas labdarību darīt. Grūtāk kādu darbu padarīt labi, nekā slikti padarītu darbu padarīt par nenotikušu, vai to izlabot. Koka izaudzēšana prasa gaužām daudz pūles un laika, bet viņu nocirst ir ļoti viegli. Satrunējušā un nocirstā kokā gluži neiespējami vairs modināt dzīvību.


 

V.

Nākamā dzīve

1.

Ticību nākamai dzīvei atrodam visās tautās un visos laikos. Vēlēšanās jau iepriekš nosaka piepildīšanās iespējamību, tāpat kā izsalkums paēdināšanu. Vēlēšanās mūžīgi dzīvot ir jau pierādījums, ka tai iespējami piepildīties.

 

2.

Ir augstākas un cēlākas gara prasības, kuras piepildīt šai pasaulē nav iespējams. Tāpēc vajag būt vēl citai garīgai pasaulei, kur tās atrastu savu piepildījumu. Mūsu materiālā pasaule nekādā ziņā neatbilst mūsu garīgām prasībām.

 

3.

Dvēseles prasības var apmierināt vienīgi Dievs, kas to ir radījis līdz ar ilgām pēc sava Radītāja. Tāpēc, ka Dievs cilvēku ir radījis pēc savas līdzības, cilvēkā ir arī kaut kas no dievišķās dabas, kas ilgojās pēc vienības ar Dievu.

Pēc esotības likuma, līdzīgs meklē līdzīgu. Un ja mēs esam iesakņoti mūžīgā esotībā, tad viņā mantosim netikvien savu ilgu piepildījumu, bet arī mūžīgo dzīvību.


 

VI.

Jaunatdzimšana

1.

Bērnos lielā mērā iedzimst viņu vecāku raksturi. Tos iespaido arī apkārtne, vecāku un citu līdzcilvēku paražas. Ļaunu vecāku bērni, augot ļaunā sabiedrībā, dabīgi izaug ļauni. Nelabvēlīgie dzīves apstākļi nedod tiem iespēju tapt labiem. Ja tādi bērni top labi, tad tas ir liels brīnums. Bet mēs zinām, ka tādi brīnumi, vairāk vai mazāk, aizvien sastopami. Tie pierāda, ka pastāv kāda spēcīga apslēpta vara, kas cilvēkus atsvabina no ļaunas varas un dara tos par jauniem radījumiem. Tā ir jaunatdzinšana. Šī lielā apslēptā vara ir – gars, kas darbojas par atpestīšanu tiem, kas savas vainas nožēlo un tic uz Kristu.

 

2.

Stingrie sodi maz labojuši noziedzniekus. Arī viņu tuvinieku un draugu mīlestība un sirsnīgie aizrādījumi neko nav līdzējuši. Bez panākumiem izlietoti viņu labošanai visdažādākie līdzekļi, bet Kristum pievesti tie dažreiz vienā acumirklī pārvērtušies, topot jaunatdzimuši cilvēki, saņemot jaunu dzīvību un sākot citus mīlēt un tiem kalpot. Agrāk tie vajāja un nokāva citus, bet tagad viņi gatavi paši vajāšanas panest un ziedoties citu labā. Tā ir jaunatdzimšana. Vai tas nav pierādījums, ka Kristus, mūsu Pestītājs, ir vislielākais dvēseļu ārsts, kas pilnīgi pazīst mūsu slimības un tās ārstē? Kas cits varētu dziedēt salauztās sirdis, kā pats šo siržu Radītājs? Kas cits, kā viņš, spēj grēcinieku darīt svētu?


 

VII.

Mīlestība

1.

Dievs ir mīlestības avots. Gravitācija, kas pasauli notur viņas stāvoklī, ir mīlestības gravitācijas materiāls attēls, kuras pirmavots ir Dievs.

Magnēts pievelk tēraudu ne tāpēc, ka tērauds būtu dārgmetāls, bet tāpēc, ka tēraudam piemīt īpašība uz to reaģēt. Magnēts nepievelk zeltu. Zelts ir vērtīgāks, bet viņš nav magnētisks. Līdzīgi Dievs pievelk grēciniekus, cik ļauni tie arī nebūtu, ja tikai tie nožēlo savus pārkāpumus un seko viņa padomam. Turpretim paštaisnos un viņa mīlestības varai svešos viņš nepievelk.

 

2.

Skūpsts ir mātes mīlestības ārējā izteiksme. Ja bērns slimo ar kādu lipīgu slimību, tad kaut gan māte atturēsies bērnu skūpstīt, tomēr viņas mīlestības nebūs mazinājusies, bet būs vēl spēcīgāka, jo mazajam cietējam vēl vairāk vajadzīga viņas mīlestības pilnā gādība. Tāpat varētu izlikties, ka Dievs būtu atstājis tos, kas krituši par upuri grēka lipīgumam. Dieva mīlestības ir neizmērojami lielāka par mātes mīlestību uz bērnu. (Jesaja 49,15).

Līdzīgi citām viņa īpašībām arī viņa pazemība ir bezgalīga. Cilvēki ir līdzīgi maziem katliņiem, kas vāras no niknuma pēc pirmās netaisnības uguntiņas. Citādi – Dievs! Ja Dievs būtu tikpat dusmīgs kā cilvēki, tad pasaule jau sen būtu drupu kaudzē.

 

3.

Divi, mīlot vienu un to pašu cilvēku, tie top greizsirdīgi sacensoņi; bet tā nav ar cilvēku mīlestību uz Dievu.

Cilvēks, kas mīl Dievu, nav greizsirdīgs, ja arī citi viņu mīl. Viņš skumst, ja citi to nemīl. Šīs starpības cēlonis ir Dieva mīlestības bezgalība. Cilvēks nespēj vienlīdzīgi mīlēt visus tos, kas viņu mīl, jo viņa mīlestības spējas ierobežotas, bet Dieva mīlestības spējas ir ar neizmērojamām robežām.

 

4.

Ja Kristus dzīvo iekš mums – tad visa mūsu dzīve top līdzīga viņa dzīvei. Ūdenī izkausēts sāls pazūd mūsu skatam, tomēr nebeidz ūdenī atrasties. To pārliecināmies garšojot ūdeni. Arī mūsos neredzami mājojošais Kristus top citiem redzams mīlestībā, kuru pats viņš mums parāda.


 

VIII.

Domas un jutekļi

1.

Domas nav vien ārpus mums esošo lietu iespaids uz mūsu jutekļiem, bet arī mūsu gara atbilde uz tiem iespaidiem, kurus uzkrāj jutekļi. Tā gara audzelība un attīstība ir atkarīga no ārējiem un iekšējiem nosacījumiem.

Kokā var būt dzīvība, bet tomēr viņam lapas veras, ziedi plaukst un augļi ienākas, tam nepieciešami gaiss, gaisma un siltums. Tas nozīmē, ka koka audzelība un briedums atkarīgi no zināmiem ārējiem un iekšējiem nosacījumiem.

 

2.

Ārējiem jutekļiem mēs uztveram ārējo, un iekšējiem – iekšējo, garīgo pasauli.

Kad domājam par kādu priekšmetu, tad tas nav vien pierādījums par garu, kas domā, bet arī par priekšmetu, kas ir. Citiem vārdiem sakot, domas ir šī priekšmeta attēls mūsu garā. Dažreiz bez sevišķa nodoma topam ierosināti domāt. Tas nozīmē, ka kaut kas no ārējās pasaules mūsu dvēselē attēlojas.

Kur smarža, tur vajag būt arī puķēm. Puķu ārējais veids vai krāsa var būt mūsu prātam apslēpti, bet smarža mums pierāda, ka tur ir puķes. Tā domas nosaka priekšmetus.

Gars ir kā spogulis. Atspoguļojumi norāda, ka spoguļa priekšā atrodas priekšmeti. Vai tas spogulim patīk vai nē, tie tomēr atspoguļojās. No otras puses jāievēro, ka spogulim nav dzīvības, bet garam viņa ir. Spogulis nevar attēlus radīt, viņš var tos tikai atspoguļot. Garam ir ari savas īpašas idejas. Gars tomēr tik tālu līdzinās spogulim, cik viņā atspoguļojas ārējo lietu idejas, bet viņa bez viņa tiešas līdzdalības. Abstraktās idejas ir dzirksteles, kas izdzirkst no Dieva īstenības uguns.

 

3.

Atspoguļojumi mūsu garā ne vienmēr atbilst Dieva īstenībai. Viņi var dažādiem ļaudīm dažādi attēloties. Mūsu domas par Dievu vēl ir nepilnīgas, bet, dzīvojot aizvien viņa klātbūtnē, mēs iegūsim patiesu viņa būtības izpratni.


 

IX.

Filozofija un intuīcija

1.

Filozofijai gadu simtiem nav bijusi vairs attīstība. Vecās problēmas un vecie atrisinājumi atkārtojas, kaut ari jaunā izteiksmē un veidā. Indijā vērsis aizsietām acīm cauru dienu riņķo ap eļļas spiestuvi. Vakarā, kad acis tam atraisa, tas redz ka viņš tikai riņķojis un nekur tālāk nav ticis, lai gan vienmēr spiedis eļļu. Filozofi, neskatoties uz daudziem gadu simtiem, nav vēl savu mērķi sasnieguši. Tik no savāktā materiāla tie izspieduši drusku eļļas, kuru tie atstājuši savās grāmatās vēlākām paaudzēm. Bet šis eļļas par maz, lai mazinātu cilvēces garīgās ciešanas. Sniegties pāri pār to, ir ticības un intuīcijas, bet ne filozofijas uzdevums. Lai mūsu atziņas būtu nezin cik plašas, tomēr tām ir savas robežas.

 

2.

Daži zinātnieki, nevarēdami apslāpēt savas zinātnes slāpes, izvēlējušies sev par apmierinājumu pašnāvību. Empedokls ielēca Etnas krāteri, lai tur apklusinātu savas zinātnes slāpes. Šinī nedabīgā nāvē viņš cerēja panākt sadraudzību ar dieviem. Kāds astronoms, kam neizdevās izdibināt plūdu un atplūdu cēloņus, izmisumā ielēca aukstajos viļņos, lai tur sev atrastu kapu. Radītāja un apmierinājuma vietā, kuru tie meklēja radībā, tādi cilvēki tik pazaudēja savu Radītāju un ari sevi lielā radībā. Tas pierāda, ka filozofijai neizdodas saprast Dieva īstenību, kaut ari to loti vēlētos. Dieva īstenību nevar aptvert ar prātu. Ja kāds gribētu to atzīt ar savām zināšanām – tad tas loti maldītos. Iegūt pilnīgu atziņu par kādu lietu, nozīmētu visas pasaules visuma pārzināšanu, jo katrai atsevišķai lietai ir zināmas attiecības ar citu, un lai par to visu zinātu, būtu nepieciešami visas viņu savstarpējās attiecības pazīt. Še mums jāzemojas Dieva īstenības priekšā un jāstaigā ticībā.

 

3.

Garīgā skatīšana tik jūtīga, ka pēc mazākā skāriena tā sajūt Dieva īstenību. Tā nav spējīga dot loģiskus pierādījumus. Tās domu gājiens ir tāds: esmu miera pilns. Šo mieru spēj dot tikai Dieva īstenība, tāpēc ari esmu Dieva īstenību meklējis un atradis. Galva nepazīst sirds pamatus. Puķes brīnišķīgās uzbūves izpētīšanai nepieciešams zināms laiks, pat lai viņas smaržu ieelpotu, pietiek viens acumirklis. Intuīcija darbojas tikpat ātri!


 

X.

Pilnība

1.

Pēc dabas likumiem pilnību sasniedzam pakāpeniski. Tikai šādā ceļā kļūstam gatavi un spējīgi tam uzdevumam, kuram esam radīti. Piepešie sasniegumi bez pakāpeniskas attīstības gaitas, lietas dara vājas un nepilnīgas. Dažās nedēļās izaugošās auzas nedod to barības vielas baudījumu, kā sešus mēnešus briestošie kvieši. Bambusa stumbrs ikdienas pieaug par trīs pēdām un sasniedz simts astoņdesmit pēdu augstumu, bet stumbra viducis paliek tukši caurs. Tik lēnā un pakāpeniskā attīstība ved uz pilnību.

 

2.

Pilnību varam sasniegt tikai pilnības apkārtnē. Bet, pirms iekļūstam pilnības apkārtnē, mums jādzīvo nepilnībā, jācīnās un jādzemdē ilgas pēc pilnības. Šī zina dara mūs spēcīgus un stiprus pilnības apkārtnei. Sasniedzot pilnības stāvokli, redzēsim, ka tās lietas, kuras šķita nelabvēlīgas mūsu centieniem, patiesībā noslēpumainā kārtā palīdzējušas pilnību sasniegt.

 

3.

Cilvēkos ir neskaitāmi dīgli, kuri šai pasaulē nevar attīstīties nesekmīgu apstākļu dēļ un tādā ziņā nevar ari visā pilnībā attīstīties. Jaunā pasaulē tie atradis vajadzīgo zemi un apstākļus pilnības sasniegšanai. Tomēr dīgšanai jāsākas jau še. Necentīsimies tagad sīkāki iztirzāt, kas būsim, kad sasniegsim pilnību. Tikai lai zinām, ka tad būsim pilnīgi, kā mūsu Tēvs debesis ir pilnīgs. (Mat. 5,48)

 

4.

Trūkst mums patiesā miera, kuru vienīgi rodam miera Dievā. Grēks to virs zemes ir iznicinājis. Ūdens strauts tek lejup no augstumiem, vai burbuļo augšup no dziļumiem, lai reiz kaut kur mieru tas rastu.

Tāpat cilvēkam jānokāpj no pašlepnuma augstumiem un jāpaceļas no grēka dziļumiem, lai iemantotu dvēseles līdzsvaru un baudītu kluso mieru.

 

5.

Kaut gan Jēzus mācekli apskaidrošanas kalnā vēl pilnību nebija sasnieguši, tomēr viņi pārlieku priecājās par Jēzus, Elijas un Mozus sadraudzību, gribēdami sajūsmā tiem celt trīs teltis. (Mat. 17, 3 un 4).

Cik daudz vairāk baudīsim mūžīgo sadraudzību ar savu Pestītāju kad mēs būsim sasnieguši pilnību.


 

XI.

Īstenā attīstība un sekas

1.

Nav nekādu panākumu, ja tautas pieņem tikai civilizēto nāciju ārējos tikumus un dzīves parašas, un nepiesavina tos pamata principus, uz kuriem atbalstās to attīstība. Šis pasaules valdības ir tikai pakaļdarinājums debesu valstībai, kuras ķēniņš ir Dievs. Tāpēc pirmās sabruks, tiklīdz Dievs, visa labā un kārtības avots, būs sācis valdīt visu valdnieku un pavalstnieku sirdis. Daži iedomājas tikumisko dzīvi bez Dieva; tie tomēr piemirst, ka tikumība bez Dieva ir nedzīva un nevērtīga.

 

2.

Bez garīgās attīstības miesiskā attīstības ir pakaļdarināta un neīsta; pēdējā aizvien iet pāri citu zaudējumiem. Sacīkstēs, pārējiem zaudējot, uzvar tikai viens. Tik garīgā attīstības ir īstena; viena cilvēka attīstība palīdz ari otram tikt uz priekšu. Pēdējie savukārt atkal atkarīgi no citu cilvēku garīgās attīstības.


 

XII.

Krusts

1.

Krustam nespējam izbēgt, vai mīlam, vai nemīlam to. Nenesot Jēzus krustu, mums jānes pasaules krusts. Sakumā šķiet Jēzus krusts smagāks par pasaules krustu, bet piedzīvojumi rāda, ka arī pēdējais ir smags un to uzņemt, nozīmētu mirt verga nāvē, kā savā laikā Romas valstīs. Bet Kristus savu krustu ir pārvērtis godībā. Senāk krusts bija kauna un nāves zīme; tagad – uzvaras un dzīvības simbols. Jēzus krusta nesēji zina liecināt, ka krusts nes viņus un droši tas ved tuvāk viņu mērķiem. Turpretim pasaules krusts mūs velk lejup un noved postā. Kādu krustu tu esi uzņēmies? Topi kluss un apdomā!

 

2.

Krusts ārīgi var izlikties naglu pilns, bet savā būtībā tas ir salds un miera pilns. Bitei ir dzelonis, un tomēr viņa nes savu medu. Bailēs no krusta ārējām grūtībām nedrīkstam pazaudēt tā lielo garīgo svētību.

 

3.

Kalnāju ceļotājs nogurumā varētu domāt, ka Dievs izdarījis lielu kļūdu, radīdams kalnus, un ka būtu daudz prātīgāki darījis, ja būtu radījis tikai līdzenumus. Ar to šis ceļotājs pierādītu tikai šo kalnu priekšrocību un bagātību nezināšanu, no kuram minēšu tikai vienu: kalni rada ūdens riņķošanu, kas pasaulei ir tikpat nepieciešama kā asins riņķošana mūsu miesā. Līdzīgi tam dzīves augšup un lejup plūsma un krusta nastas grūtības uztur garīgās dzīves riņķošanu, sargā no gurdenuma un atnes dvēselei bezgalīgu svētību.

 

4.

Kādai avij bijis paradums citas maldināt un vadāt pa draudošām aizām un kalnu augstumiem. Reiz avju gans pārlauzis tai kāju. Par ko tā palikusi tik nikna, ka, barojot, bieži mēģinājusi ganam iekost.

Bet pēc kāda laika tā palikusi draudzīga, ka pat laizījusi gana rokas. Tāpat Dievs vada tos, kas viņam nav klausījuši, pa skumju un ciešanu ceļu uz pestīšanu un mūžīgo dzīvību.

 

5.

Aukstumā gāze uzsūc zināmu daudzumu gaismas starus, bet siltumā atkal tos izdala. Tā arī mūsu dzīvē. Ja ejam garīgi auksti, tad dzīvojam tumsībā, kaut arī taisnības saule mūs pastāvīgi apspīdētu. Bet kad sāk liesmot krustā iededzinātais Svētā Gara uguns, tad topam pasi apgaismoti un izstarojam šo gaismu un siltumu arī citiem.

 

6.

Tikai pēc noslīpēšanas dimanti izstaro savu skaistumu, un tikai saules staros tie atmirdz brīnišķīgās krāsās. Tāpat mēs caur krustu atmirdzēsim Dieva valstībā kā dārgakmeņi.


 

XIII.

Brīvā griba

1.

Mēs spējam izšķirt labu un ļaunu un starp tiem izvēlēties. Savā gribā ejam brīvi un zināmās robežās varam brīvi rīkoties. Citādi mūsu spējām šķirt labu no ļauna nebūtu nekāda nozīme. Garšas sajūta mums norāda uz rūgtumu vai saldumu. Ja nebūtu brīva ēdienu izvēle, tad šī garšas sajūta būtu bez nozīmes. Mēs esam brīvi, ne tāpēc, ka būtu varējuši citādi rīkoties, bet vienīgi tāpēc, ka tā rīkojāmies. Piemēram, ja esmu spējīgs panest simts mārciņas, tad varu pēc izvēles visu to nest vai tikai kādu daļu. Ja svars pārsniedz simts mārciņas, tad tas pāri maniem spēkiem. Tad nav vajadzības nest, jo nastas uzlicējs vairāk no manis neprasīs, kā to, ko varu nest. Tāpēc pastāv brīvība abos gadījumos. Un ja es ko neizdaru, kas būtu manos spēkos, tad savas vienaldzības dēļ man ir jācieš, jo neesmu savu spēku pietiekoši lietojis.

 

2.

Ļaunumus un noziegumus nevar izlīdzināt vienīgi ar sodiem. Ja būtu iespējami, varētu pat slēgt visus cietumus. Neskatoties uz noziedzniekiem draudošiem sodiem, mēs nenovērojam viņos nekādas pārmaiņas.

Neiespēdami zemes virsū izlīdzināt ļaunumu, kamēr visi cilvēki to nenīdēs. Dievs neaiztur slepkavas roku un neaizdara melotāja muti, jo viņš negrib iemaisīties cilvēka brīvā gribā. Ja Dievs to darītu, tad cilvēks kļūtu bezapzinīgs mehānisms, kas negodātu dievišķo patiesību un, pēc kuras dzīvojot, tas nevarētu arī priecāties. Jo īsts prieks izaug tikai no brīvās gribas.

 

3.

Pasaule, saceldamās pret Dievu, padara Jēzus mācekļus par vergiem. Kad tie caur Dieva žēlastību, no pasaules kalpības un varas atsvabināti, ieies debesu mājokļos, tad pasaule pati paliks par viņu vergu, atzīdama, ka Jēzus mācekļi ir vienoti ar dzīvo, dievišķo spēku, kas viņu pašu ir radījis. Lai citus uzvarētu, tā pati top uzvarēta. Dievs piešķir mūžīgu, pilnīgu brīvību visiem tiem, kas ar brīvu prātu mīlestībā tam kalpo.

 


 

XIV.

Veselības noteikumi

1.

Miesīgās un garīgās veselības pamata noteikumi ir arī tās līdzekļi. Pamata noteikumi nav nekas cits kā noteikti līdzekļi zināmu mērķu sasniegšanai. Piemēram, naudai pašai par sevi nav vērtības, bet tā ir tikai līdzeklis vajadzīgo lietu iegūšanai.

Mūzika, labas smaržas, gardi ēdieni, gaisma un siltums – to visu drīkstam baudīt ar mēru. Sajūtam trūkumu, ja mums nepietiekoši no visa tā; pārmērīgā baudā – mēs atkal ciešam. Dievs mums ir devis ārējos un iekšējos jutekļus, lai tie mūs biedinātu no draudošām briesmām vai atkal mums rādītu patiesu laimi. Sāpes ir zīme, ka mūsu ķermenī vai garā kaut kas nav kārtībā. Paklausot Dieva īstenības likumiem, mums būs miers un apmierinājums.

2.

Daba pretojas mums, ja mēs viņai pretojamies; bet ja dzīvojam saskaņā ar dabu, tad viņa mums palīdz uzturēt mūsu veselību.

Pilnīgā veselībā mēs panāksim arī mūžīgu prieku Dievā. Tā piepildīsim mūsu dvēseles pirmatnējās ilgas.

 


 

XV.

Sirdsapziņa

1.

Sirdsapziņa ir tikumības likums jeb morāliskais prāts. Viņa kā dīglis ir katrā cilvēkā. Šo dīgli vajag audzināt, kopt, kopt un radināt.

Arī apkārtnei uz viņas attīstību ir liels iespaids. Kā  mums ir pareiza izjūta riebīgā un skaistā atšķiršanai, tāpat mums ir sirdsapziņa labā un ļaunā atšķiršanai.

 

2.

Sāpes kādā miesas orgāna ir brīdinošs saucies, un tuvojošos briesmu paziņotājas. Tāpat dvēseles nemiers ir grēka pazīme. Līdzīgi miesas uztverei, mūsu sirdsapziņa brīdina no briesmām un mudina mūs glābties.

 

3.

Bākas un krastmalas līnijas kuģiem norāda to atrašanās vietu. Jūras dziļākos ūdeņos tos vada zvaigznes un kompass. Tāpat mūsu dvēseles dievišķīgās gaitās sirdsapziņa un Svētais Gars ir kā ceļu rādošās zvaigznes un kompasi.

 

 


 

XVI.

Dieva pielūgšana

1.

Nav cilvēka, kas nepielūgtu Dievu vai citu kādu neredzamu varu. Ateisti un materiālistiski noskaņoti zinību vīri dzīvā Dieva vietā pielūdz un dievina cilvēces lielos vīrus un varoņus, vai kādu ideālu, piešķirdami tiem dievišķās varas nozīmi. Buda nemācīja neko par Dievu; tāpēc viņa piekritēji sāka pielūgt viņu pašu. Ķīnieši tāpat Dieva vietā pielūdz savus senčus. Daudzi neizglītoti cilvēki pielūdz kaut kādas varas un garus. Šī iekšējā neiznīcināmā pielūgšanas dziņa ir paša Radītāja dota, kas cilvēkā modina satiksmi un sadraudzību ar Viņu.

 

2.

Tādi cilvēki, kas aiz iedomības netic Dieva īstenībai, neticēs Dievam arī tad, kad viņi to redzētu aiz diviem šādiem iemesliem. Pirmkārt, Dievs cilvēkiem atklājas un savas īstenības pierādījumus dibina uz dievišķiem domāšanas likumiem un tādā kārtā Dieva īstenības izpratne paliek neizprotama cilvēcīgiem (filozofiskiem) domāšanas likumiem. Otrkārt, ja cilvēcīgai apziņai  (prātam) būtu tomēr spēja Dieva īstenību saprast, tad arī tie viņu nicinātu un spriestu, ka gluži dabīgi saprotama ir viņa īstenība. Dievs nav labāks par mums, jo viņa domāšanas veids nav nebūt citādāks un labāks par mūsējo. Varbūt tā ir drusku varenāka un cēlāka nekā cilvēcīga būtne, bet arī ne vairāk.

 

3.

Cilvēks ir pasaules visuma daļa un spogulis, kurā šis visums atspoguļojas. Tāpēc viņā attēlojas redzamā un neredzamā radība. Šai pasaulē cilvēks ir vienīgais, kas visu to var izskaidrot. Viņš ir dabas valoda. Daba runā bez vārdiem, bet cilvēks šo mēmo izteiksmi izteic vārdos.

 

4.

Cilvēks ir radījums ar ierobežotu iekšēju un ārēju jēgu. Tādēļ viņš arī nespēj vispusīgi izprast Dieva radību. Mūsu jēga spēj nojaust tikai nedaudzas radības parādības un tās pašas vēl nepilnīgi. Neskatoties uz šo ierobežotību, mums tomēr ir spēja Dieva īstenību satvert. Cilvēka acis, kaut mazas un niecīgas, pārredz nemērojamas tāles un vietas, kur cilvēks pats nespēj nokļūt. Viņas saskata zvaigznes, novēro to gaitas, un viņu mirdzumā sajūt baudu. Gluži tāpat gara acis skata dievības tāles un šī skate dzen cilvēku pielūgt to, kurā tas vienīgi var atrast apmierinājumu savam sirds nemieram.

 

 


 

XVII.

Dieva īstenības meklēšana

1.

Austrumzemes gudriem ceļu uz taisnības sauli rādīja redzamā zvaigzne. Tie steidzās no tālienes un panāca savas sirds ilgu piepildījumu. Tie redzēja un pielūdza patiesības ķēniņu, tomēr jūdi to atmeta, pienagloja krustā un tā zaudēja viņa svētību. Ļaudis no austrumiem un rietumiem meklē Dieva īstenību, un to atraduši, tie viņu no sirds pielūdz un noliek sevi kā upuri pie viņa kājām. Ar šo atdošanos tie iemanto mūžīgo dzīvību un debesu valstību. Kristīgie, kuri tā sakot ir viņa īpatnējā tauta, atmet viņu gan vārdos, gan arī darbos. Austrumzemes gudrie nedzirdēja Kristus mācības, neredzēja viņa brīnumus; nepiedzīvoja krustā sišanu, augšāmcelšanos un debesbraukšanu un tāpēc tie nevarēja nest nekādu vēsti pasaulei. Līdzīgi tam daži Dieva meklētāji nedzīvo svētlaimīgā sadraudzē ar Pestītāju; nepiedzīvo viņa dzīvības pilno un glābjošo spēku un tāpēc viņiem arī nav, ko pasaulei vēstīt par piedzīvoto mieru.

 

2.

Ikkatram, kam ir, tam taps dots, un tam būs papilnam; bet no tā, kam nav, taps vēl atņemts, kas tam ir (Mat. ev. 25,29). Ja cilvēkam nekā nav, ko tad no viņa var ņemt? Varbūt, ka tam nav uzticētas nekādas īpatnējas gara dāvanas vai kādi sevišķi pienākumi; varbūt tie nolaidības dēļ tam atņemti. Bet mazākais tam atstāta spēja šķirt patieso no nepatiesā. Bet arī tā var tapt no viņa ņemta, ja šo spēju tas neizlietos. Pēc tam sirdsapziņa paliks nedzīva un cieta. Un tā nekas vairs tam nebūs atlicies.

 

3.

Ir cilvēki, kuru garīgās spējas ir tik trulas, ka, ja viņiem neizdodas ar smalkiem zinātniskiem aparātiem atrast dzīvības cēlonību, tie dievticības vietā, kā visas dzīvības pirmcēloni, pieņem par iespējamāku pirmo dzīvības dīgļu nokrišanu no meteoriem. Bet šis apgalvojums no pašas zinātnes viedokļa pilnīgi neattaisnojams.

Nedzīvā matērija nespēj dzīvību radīt. Kā tad nedzīvās vielas – meteori to varētu iespēt? Dzīvība ir tur, kur ir Dieva klātbūtne. Tā ir Dieva radošā spēka sekas, jo tas rada dzīvību visos apstākļos.

 

4.

Dievišķo patiesību jeb īstenību pazīstam pēc viņas augļiem. Cilvēks, kas darbojies pilnā saskaņā ar Dieva patiesību, nebauda tās augļus tikai darbības brīdī, bet arī nākamībā. Tas ir šī paraduma galīgais panākums. Vienīgi Dieva īstenības apziņa spēj klusēt dvēseles ilgas.

Arī morāliskā cīņā dziļi grimušais cilvēks vēl ciena patiesību. Piemēram, melkulis necieš, ka citi melo. Netaisnais jūtas aizskarts par citu netaisnību. Tā nākam pie slēdziena, ka šo cilvēku dabā ir neapzinīgi apslēpta patiesības un taisnības tieksme. Dievišķīgā patiesība tos tādus ir radījusi, ka tie cenšas iegūt svētlaimību un grib dzīvot šai patiesībai. Ja tie darbojas pret šo patiesību, tiem jācieš; šī darbība tad ir pret viņu pašu, kā arī dievišķīgās patiesības dabu, kas viņus ir radījusi.

 

5.

Patiesībai daudz puses. Ikviens saskaņā ar Dieva dotām spējām, atklāj dažādas patiesības puses vai dod viņām zināmu izteiksmi. Daži koki modina cilvēkā interesi ar saviem krāšņiem augļiem, daži – ar skaistiem ziediem. Cilvēki ciena un slavē tās koku īpašības, kas viņos modinājuši sevišķu interesi. Tādā ceļā prātnieks, zinātnieks, dzejnieks, gleznotājs un mistiķis, – katrs pēc savām spējām un temperamenta izskaidros un attēlos dažādas Dieva īstenības puses, kuras modinājušas viņos interesi un atstājušas uz to iespaidu. Atsevišķs cilvēks nespēj iegūt visaptverošu jēdzienu par Dieva īstenību un to viņas daudzpusībā attēlot.

 

6.

Pārliecinoties par kādas lietas īstenību, to apskatam no dažādām pusēm. Citādi rodas pārpratumi un neskaidrības. Piemēram, aplūkojot taisnu spieķi no viena gala tik ar vienu aci, mēs neredzam spieķa īsto garumu. Pareiza spieķa jēdziena iegūšanai nepieciešama vispusīga aplūkošana. Kas patiesi meklē Dieva īstenību un to atrod, nomana, ka, pirms viņa meklēšanas, viņa pati sākusi to meklēt, lai ievestu to Dieva svētlaimības sadraudzē un liktu just tās klātbūtni. Tāpat arī nomaldījies bērns, meklējot savas mātes klēpi, sajūt, ka tā viņu jau ar dziļu mātes mīlestību mīlējusi, pirms tas par māti vēl nebija domājis.

 

 
 

XVIII.

Nožēla un pestīšana

1.

Nožēla ir nepieciešama dvēseles pestīšanai, bet tā vien nespēj grēciniekus glābt, ja viņu noziegumi ar Dieva žēlastību nav piedoti. Ja ar nejauši sviestu akmeni nositu kādu cilvēku un šo darbu nožēloju, tad tā mani gan nākamībā pasargās no līdzīga nedarba, bet gadījums nav vēl ar to padarīts neesošs; ar manu nožēlu atņemtā dzīvība nav vēl atdota. Vienīgi Dievs var man piedot un nākošā dzīvē gādāt mirušam izdevību ar mani izlīdzināties. Tā abi top glābti – kā slepkava, tā noslepkavotais.

 

2.

Tik Dievs spēj taisni sodīt vai piedot, jo vienīgi viņš saprot cilvēka iekšējās vajadzības un pārredz viņa soda vai piedošanas sekas. Nepazīstot ļaundara iekšējos trūkumus un dvēseles noskaņojumus, bieži sodi nepanāk attiecīgo mērķi. Vienam otram tie atnes vairāk ļauna, nekā laba. Dažam vainu piedošana var būt pat turpmākā ļauna darba cēlonis. Vienīgi Dievs pazīst cilvēka patieso dabu, viņa vājības un iekšējos trūkumus. Viņš glābj cilvēkus kā no grēka cēloņiem, tā no viņu sekām.

 

3.

Dvēseles mērķis ir iemantot patiesu un paliekošu prieku. Katrs mēģinājums sasniegt šo mērķi ar netaisniem līdzekļiem, – atstāj postošu iespaidu uz dvēseles spējām baudīt laimi. Šo spēju nolaidīgai un nepareizai izlietošanai seko viņu iznīcināšana cilvēkā. Lielā mīlestībā šīs spējas mums par prieku radījis, Dievs vēlās, lai ar viņu sadraudzībā baudām mūžīgo svētlaimību. Tā ir pestīšana.

 

4.

Lepnums ir grēks, jo lepnais iedomājas no sevis vairāk, nekā patiesībā ir. Tā viņš zaudē Dieva žēlastību, krīt grēkā un saplosa savu dvēseli. Viltība ir grēks, jo viņa runā pretī patiesībai. Pastāvīga viltība atstāj uz cilvēku tādu iespaidu, ka viņš sāk piemānīt pats sevi. Viņš neuzticas vairs saviem iekšējiem un ārējiem spēkiem un pastāvīgi šaubas par patiesīgumu. Beidzot viņš sāk šaubīties par Dieva mīlestību un žēlastību un zaudē garīgo dzīvību un Dieva bagātīgo svētību. Kārība ir grēks, jo kārīgais meklē sev apmierinājumu radītās lietās, un tā piemirst savu Radītāju. Laulības pārkāpšana ir grēks, jo laulības pārkāpējs sarauj ģimenes saites, iznīcina šķīstību un dzīvību. Zādzība ir grēks, jo zaglis paņem otra cilvēka darba augļus. Tas cita zaudējumā meklē sev prieku. Tāpēc nepieciešami šos un vēl citus grēkus patiesi nožēlot un, sekojot Dieva likumiem un prātam, iegūt pestīšanu.

 

5.

Attīstības teorijas piekritēji māca, ka spēcīgākas būtnes izlases ceļā pārdzīvo vājākas. Bet ir vēl viena liela patiesība, proti, ka dievišķīgā izlasē nederīgākie (t.i., grēcinieki) pārdzīvo paštaisnos. Daudzi žūpas, laulības pārkāpēji, slepkavas, laupītāji ir pacelti no grēka un posta dziļumiem un ir atkal sasnieguši prieka un miera pilnu, jaunu dzīvi. Tā ir pestīšana, ko iegūstam ar Jēzu Kristu, kas ir nācis pasaulē grēciniekus izglābt (1 Tim. 1,15).


 

XIX.

Iedzimtais grēks

1.

Bērni daudzreiz iemanto savu vecāku slimības. Bet ja vecāki zaudē savas rokas, kājas un acis, tad viņu bērni vispār nedzimst tizli, kropli un neredzīgi. Tāpat ir ar iedzimto grēku. Ne visas vecāku labās un ļaunās īpašības iedzimst bērnos. Bērna raksturā ir arī daudz viņa paša dvēseles apzinīgās darbības sekas. Ja visas bērnu rakstura īpašības būtu iedzimtas no vecākiem, tad tie arī nebūtu atbildīgi par savu darbību. Spējas un raksturi ir mazā mērā iedzimti. Viņu attīstība un nobriedums plašākā mērā atkarājās no paša bērna apzinīgās darbības.

 

2.

Pret gaismu esošs priekšmets met ēnu vai pat ir tumsas cēlonis, tāpat kā mēneša aptumšošanās cēlonis ir zemes nostāšanās starp sauli un mēnesi. Mēs neesam atbildīgi par ēnu, kas uz mums krīt no tāda priekšmeta, jo ne mēs esam šīs ēnas cēlonis, bet gan šis priekšmets. Bet gan atbildīgi esam par mūsu sirds ļaunām domām, kas kā mākoņi no mums paceļas, aizklāj mums sauli un ir mūsu dvēseles tumsas cēloņi.

 

3.

Grēki un viņu sekas ir gan briesmīgas, bet ne mūžīgas. Ārpus Dieva un tā, kam Viņš mūžību dāvā, nekas nav mūžīgs. Ja kāds gribētu dzīvot šķirti no Dieva, tad viņam vajadzētu piemist tām pašām bezgalīgi daudzām īpašībām, kādas ir Dievam. Bet tas nav iespējams, jo tikai viens ir Dievs ar savām īpašībām. Dieva esamība ir pierādījums kādai pilnīgākai kārtībai. Viņa būtībai pretējais (t. ir ļaunums) viņa klātbūtnē nevar mūžīgi pastāvēt. Tāpēc arī iznīcībai un niecībai padota radība ilgojas atsvabināties uz visiem laikiem no kalpības un mirstības un iemantot Dieva bērnu brīvību. (Rom. 8, 20–22.)


 

XX.

Kristus – mūsu patvērums

1.

Bite no puķes zieda izsūc medu. Kamēr tā patīkamā darbā, tai bieži iedzeļ zirneklis. No dūriena bite sastingst un viegli krīt zirneklim par laupījumu. Tāpat arī ļaunais mums var iedzelt nevien ļaunos ceļos nomaldījušamies, bet arī tad, kad darām labus un derīgus darbus. Ja neesam uzticīgi lūgšanās, tad arvien mums draud briesmas, ka ļaunais mūs nepārsteidz un neuzvar.

 

2.

Grēkā sirdsapziņa sastingst, griba top vāja un nespēcīga, tādēļ cilvēks bieži vairs nespēj izbēgt nāves briesmām. Viņš ir nevarīgs, kaut arī spēcīga vēlēšanās tam būtu glābties. Reiz ziemā plēsīgs putns knābāja kādu slīkoni, kuru straume nesa Niagaras ūdenskrituma virzienā. Tuvojoties ūdenskritumam, putns gribēja aizlaisties, bet viņa spārni bija piesaluši un nespēja vairs laisties. Ūdens straume tos abus ierāva krācē, kur putns atrada savu nāvi.

 

3.

Lai nodrošinātu sevi pret ienaidniekiem, mums jākļūst sadraudzībā ar Pestītāju viņam līdzīgiem. Sniega apgabalos radība bieži tērpj kustoņus baltā tērpā, lai vienā krāsā ar savu apkārtni tie būtu drošāki pret ienaidniekiem. Citādākā apkārtnē arī kustoņi citādāki. Hameleons un leste, lai izbēgtu ienaidniekiem, maina savu krāsu vienā acumirklī un pieņem pašreizējai apkārtnei piemērotu krāsu. Aklas zivis, savas apkārtnes krāsas neredzot, to nespēj.

Tāpat no liela svara arī mums izkopt garīgo redzi. Pastāvīgi uzlūkojot un sekojot Kristum, mēs topam viņam līdzīgi. Viņā dzīvodami varam būt drošībā no visiem ienaidniekiem.

 

 

XXI.

 Lielie un mazie ienaidnieki

1.

Cilvēka nāvīgākie ienaidnieki nav vien lielie plēsīgie zvēri, kā tīģeris, vilks vai milzu čūska. Mazie dīglīši, kurus saredzam tikai ar mikroskopa palīdzību, un kuri līdz ar barību, ūdeni un pat gaisu iekļūst mūsu ķermenī – ir dažreiz daudz bīstamāki un ir pat daudzu dzīvību apdraudošo slimību cēloņi.

Tāpat bīstami mūsu dvēselei nevien mūsu rupjie grēki, bet arī apslēptās ļaunās domas, kas kā mazi grēka dīglīši atstāj vēl postošākas pēdas. Mums šie dīglīši jau pašā sākumā jāiznīcina, lai sevi un citus pasargātu no viņu bīstamam sekām.

 

2.

Mūsu ķermenī atrodami veselības (phagocytes) un slimības (bacteria) dīgļi. Ja slimības dīgļi pārsvarā un pārvar veselības dīgļus, tad cilvēks saslimst. Ja veselības dīgļi ir spēcīgāki un nonāvē slimības dīgļus, tad cilvēks iegūst pilnīgu veselību.

Tāpat mūsu labās domas pārvar ļaunās un palīdz mums iegūt no ļaunās varas atsavinātu veselību. Šo uzvaru nepanāk bez Svētā Gara palīdzības, kas ir visa labā, pilnīgā prieka un dzīvības avots.

 

3.

Ļaunās domas iespaido dažus cilvēkus tik tālu, ka tie zaudē visas cerības un lielā izmisumā izdara pašnāvību. Lai nonāvētu uzvaras spēju iznīcinošās ļaunās domas, tie nonāvē sevi. Dzīvību iznīcinošu ieroču vietā mums jālieto ļaunā iznīcināšanai garīgi ieroči, piemēram lūgšana. Tad nenonāvēsim vairs sevi, bet sevi un citus glābsim.

 

4.

Arī savtība zināmā mērā ir pašnāvība. Dievs mums ir devis zināmas spējas un īpašības, lai tās izmantotu savu līdzcilvēku labā. Citiem palīdzot, mantojam jaunu prieku un tā palīdzam arī pasi sev. Tas ir mūsu iekšējās būtības likums. Ja citiem nepalīdzam, tad zaudējam arī šo stiprumu. Ja savus tuvākos nemīlējām kā sevi pašu, tad esam Dievam nepaklausīgi. Šāda nepaklausība laupa mums minēto prieku, kas taču ir mūsu dvēseles īstā barība. Savtīgs cilvēks domā, ka viņš strādā tikai savai peļņai, bet, pašam neapzinoties, dara sev zaudējumus. Ja katrs cilvēks apņemtos un varētu atsacīties no savas savtības, tad izbeigtos visi strīdi un savstarpējās ķildas. Visi grēki ceļas no savtības. Tāpēc Jēzus aicina sevi aizliegt un viņam sekot (Lk. 9, 23).

 

5.

Citus pastāvīgi kritizējot un peļot, tiem un sev darām ļaunu. Atmetot pašslavu un kritizējot sevi, topam piemīlīgi un patīkami citiem un iemantojam apsolītās patiesās mīlestības valstību.


 

XXII.

Zemes piemājotāji un svešinieki

1.

Kāds filozofs gribēja atrast pasaulē vietu, kur valdītu klusuma un miera pilnība. Bet visur tas atrada grēku un sāpes, ciešanas un nāvi. Tā tas nāca pie atziņas, ka šī pasaule nav mūsu patiesā dzimtene, bet, pēc kuras mūsu dvēsele tā ilgojas un cer atrast pilnīgu mieru, tā atrodas kaut kut citur.

 

2.

Reiz Meksikas jūras līcī sagūstīja kādu putnu un to nosūtīja uz kādu 850 jūdzes atsatu vietu. Ieslodzītu šaurā būrī, to aizveda pa viņam vēl pilnīgi nepazīstamu ceļu. Vēlāk šis putns pats no sevis atkal atgriezās savā agrākā dzimtenē. Viņa instinkti to vadīja. Tāpat ir ar cilvēku, kas ar Dieva žēlastībā pamodušos sirdsapziņu atstāj šo iznīcības pasauli un ar Svētā Gara palīdzību iemanto mūžīgo dzimteni, kurai viņš tieši ir radīts.

 

3.

Kāds dabas pētnieks aizveda lakstīgalas olas aukstākā zemes joslā un cerēja, ka tur izperētie mazie lakstīgalēni uzskatīs šo zemi par savu īsto dzimteni un arī tur paliks. Bet izperētie pavadīja šai zemē tik vasaru un tad aizlaidās uz savu pirmo dzimteni un vairs atpakaļ neatgriezās. Tāpat mēs, kaut gan še dzimuši, taču neesam nolemti šai pasaulei. Tiklīdz pienāk laiks, mēs pošamies prom uz mūsu mūžīgo dzimteni.

 

4.

Šķiršanās brīdī dvēsele nemirst un arī nesteidzās uz nezināmām tālēm. Nāvē viņa iesāk jaunu dzīvi un nonāk jaunā stāvoklī tāpat kā bērns no mātes klēpja; kaut vieta paliek tā pati. Tāpat gars, pēc šķiršanās no miesas nokļūst daudz labākā garīgā stāvoklī, kaut gan pasaule, kurā tas dzīvo paliek tā pati. Kā bērns mātes klēpī, tā gars mūsu miesās ir pilnīgā neziņā par savu nākamo apslēpto dzīvības stāvokli. No mātes miesām atraisījies bērns vairs nespēj redzēt miesas, no kurām tas nācis. Tāpat dvēsele, kas atstājusi savas miesas, izņemot sevišķus apstākļus, nespēj redzēt fizisko pasauli, no kurienes tā aizgājusi; jo viņa dzīvo vienmēr garīgā pasaule un fiziskā pasaule ir tikai kā garīgā pasaulē ieslēgta viela. Kā pārgriežot dzemdes saiti bērns atdalās no mātes klēpja, tā gars pārraujot sidraba saites atdalās no miesas. (Salam. Māc. 12, 6.) Tādēļ mātes klēpis bērnam un miesa dvēselei ir kā sagatavošanās vietas nākotnei. Dvēsele, miesu atstājot, nonāk Dieva sadraudzībā un tā sasniedz savu īsto mērķi un pilnību.

 

 


 

XXIII.

Ticība un šķīstība

1.

Bez ticības nespējam veikt nekādu darbu. Ja viens otram neticētu, tad dzīve būtu pilnīgi neiespējama. Ja nu viss atkarājas no ticības, vai nav tad kauns, kad negribam paļauties uz šo ticības spēju Radītāju. Būtu mums neaprobežotas zināšanas, nebūtu arī vajadzīga ticība. Bet mūsu zināšanas ir tik ierobežotas, viņas mums ir tik maz, ka mums vienmēr būs vajadzīga ticība. Ticība līdzinās pārpilnību radošai dvēseles atvasei – mīlestībai.

 

2.

Ticībā mēs saņemam kristību ar Svētā Gara uguni. Bet tā šķīstībai un pestīšanai ūdens kristība vien ir nepietiekoša. Ūdens sudrabu un zeltu tīra tik ārīgi. Šo dārgmetālu pilnīgai tīrīšanai nepieciešama arī uguns. Dvēseles pilnīgai šķīstīšanai nepieciešama kristība ar Svētā Gara uguni.


 

XXIV.

Kristus atklāšanās

1.

Nesaņēmuši Svēto Garu, mēs nevaram saprast Kristus diženumu un dievību, kaut viņam būtu sekojuši visu mūžu. To novērojam no mācekļu piedzīvojumiem. Kristus savus mācekļus aicina no zemākā pie augstākā un cēlākā darba. Vienkāršos zvejniekus viņš padarīja par cilvēku zvejniekiem. Tie nodzīvoja ar viņu kopā trīs gadus un piedalījās Kristus darbā, sludinot cilvēkiem prieka vēsti un pestīšanu. Bet ar Kristus krustā sišanu un aprakšanu, arī visas viņu cerības izzuda. Mācekļi atgriezās savā agrāka darbā un peļņā. Tomēr Kristus, kuru tie domāja nomirušu esam, augšāmcēlies, tiem atkal parādījās. Reiz kādā parādībā Galilejas jūras krastmalā, Pēteris no kauna ielēca ūdenī, lai tur paslēptos. Šķiet, tas notika aiz diviem iemesliem. Pirmkārt – Pēteris pēc savas aizliegšanas Jēzu pirmo reizi ieraugot, kaunēdamies nodomāja: reiz svinīgi solījos pat savu dzīvību nodot par Kristu un nekad to neaizliegt. Bet es viņu aizliedzu. Kā varu tagad viņa acīs skatīties? Otrkārt viņš varbūt atcerējās, ka šinī vietā trīs gadus atpakaļ, Jēzus viņu un citus mācekļus bija aicinājis uz svētīgu darbu: cilvēkus pievērst Kristum.

Šo uzticēto darbu tie bija atstājuši un atkal atgriezušies savā vecā darbā. Ar Kristus augšāmcelšanos atdzīvojās arī mācekļu nedzīvā cerība. Vēlāk saņemot Svētā Gara bagātību, Kristus dievība no jauna tiem palika par īstenību. Tad tie vairs nebijās no vajāšanām un nāves sodiem, un līdz dzīves galam, Kristu apliecinādami, turpināja Kristus iesākto darbu.

 

2.

Ir daudz tādu kristīgo, kas sekojuši Kristum visu mūžu, bez ka savā iekšējā dzīvē būtu piedzīvojuši Kristus diženumu un dievību. Tā nokļuva tie maldos. Tie domā, ka Kristus ir bijis tikai ievērojams cilvēks ar pilnīgi izveidotu raksturu, kas dzīvojis pirms gadu simteņiem, un ir miris. Bet tiem, kas nožēlo grēkus, atgriežas un lūdz – Kristus parādās, tāpat kā Pāvilam, savā godībā un varā. Tie atjauno sadraudzību ar Kristu un Svētā Gara spēkā kalpo viņam līdz savas dzīves galam.


 

XXV.

Pazemība

1.

Bez Kristus gara mēs nespējam būt pazemīgi un lēnprātīgi, kā viņš, pats Dievs, kalpa ģīmi pieņemot. (Filip. 2, 6-7.) Mūsu vidū nedrīkst mājot viltus lepnība, jo tad atkrītam no dievišķās patiesības un iznīcinām sevi. Pat tad, ja esam lielāki savā ticības dzīvē par citiem, nedrīkstam piemirst, ka dimants un ogle ir no vienas un tās pašas vielas, ko saucam par ogļradi. Tik dažādos apstākļos tiem katram savs veids. Vērtīgo dimantu var tāpat sadedzināt kā ogli.

 

2.

Lūkojoties bezdibenī, kaut pāris simts pēdu dziļā, bieži mums sāk reibt galva, un pat izbīstamies. Turpretim nekad neizbīstamies, kad savus skatus raidām uz augšu, kur acis saskata vēl daudz lielākus dziļumus. Kāpēc? Tāpēc, ka augšup nekad nevaram krist. Lejup krītot, cilvēku apdraud nāve. Tāpat skatus augšup uz Dievu vēršot, sajūtam, ka viņā esam droši un nedraud nekādas briesmas. Bet ja savu skatu no viņa novēršam, sirds pildās baigām jūtām, ka varam no Dieva īstenības atkrist un sadragāties.


 

XXVI.

Mūžība un laiks

1.

Patiesais laiks, attiecībā ar Dieva īstenību, ir mūžība. Mūsu laiks ir patiesā laika pārejoša ēna. Dievam nav pagātnes un nākotnes, bet tikai tagadne. Viņam kā viszinātājam arī visa pagātne un nākotne ir zināma. Tagadne mums nav aptverama, jo viņa ir tikai nākotnes pāreja pagātnē. Katrs acumirklis nesaprotamā ātrumā no nākotnes pāriet pagātnē. Arī pagātne un nākotne ir mūsu prātam neaptveramas; tos nevaram iespaidot. Tāpēc laiks mums ir neaptverams.

Pamostoties no miega, nebūsim spējīgi pateikt, cik daudz laika no mūsu dzīves, mums guļot, ir nodzīvota. Pat nomodas brīžos laiks ir kaut kas nenoteikts. Rūpēs un ciešanās diena mums šķiet kā gads; priekos – viens gads kā diena.

Tāpēc laikam nav Dieva īstenības, jo pēdējā ir patiesa visos apstākļos. Par laiku mums nav nekāda jēga, jo esam radīti mūžīgai Dieva īstenībai.

 

2.

Gads, mēnesis, diena, stunda, minūte un sekunde – ko saucam par laiku, norāda uz lietu un notikumu attiecībām un pārmaiņām telpā. Katra priekšmeta pārmaiņa telpā rada laiku. Kad pārmaiņa notiek, – ir tagadne; kad pārmaiņa notikusi – ir pagātne; kad pārmaiņa notiks – ir nākotne. Līdz ar priekšmetu maiņu mainās arī laiks nākotnē vai pagātnē. Dieva īstenība turpretim pati nemainās, gluži tāpat kā mūžība, ar kuru tā stāv ciešā sakarā.

 

3.

Laiks var mainīties un nogrimt aizmirstībā. Ko mēs šai laikā esam darījuši, tas nekad netiek izdzēsts, bet pāriet mūžībā.

„Pasaule paiet un visas kārības, bet kas Dieva prātu dara, tas paliek mūžīgi.” (1 Jāņa 2, 17.)


 

* jūras dzīvnieki

** Garīgā apcere, pārdoma

 

Home | Up | Aurobindo Aforismi | Jogas terapija | Meditācija | Ceļš uz iekšieni | Manfrēds Kibers | Dieva īstenība

This site was last updated 02/24/07