Jāņu diena

12/11/04

Home
Bārenītes tikums
Jāņu diena
Pasaules ola

 

Solvita Lodiņa - Šķēle "Jāņu dienas noslēpumi"


Solvita Lodiņa - Šķēle
J
āņu dienas noslēpumi

Ar šo atklāto vēstuli es pievienojos Ilgas Reiznieces aizsāktajai akcijai kopā ar laikrakstu “ Diena”, jo arī es bēdājos redzot, dzirdot un lasot, ka cilvēki ar Jāņu svinēšanu saprot: alus dzeršanu, siera ēšanu un ziņģu ziņģēšanu. Visvairāk mani “sajūsmināja” laikraksta “Diena” aptauja, kur kāda kristiete atļāvās apgalvot, ka visi, kuri svin Jāņus, kalpo sātanam. Ar skumju sirdi esmu spiesta daļēji atzīt šo apgalvojumu, jo, ja Jāņos cilvēki masveidā piedzeras, izālējas un pēc tam iekļūst nelaimēs vai aiziet bojā, tad tie patiešām ir īsti sātana svētki.

Es pati Jāņus neiemācījos svinēt ne bērnudārzā, ne skolā, ne no vecākiem un ne no vecvecākiem, bet īpaši par to interesējoties folkloras kopā. Pirmie īstie Jāņi 14 gadus atpakaļ bija kopā ar Andra Kapusta vadīto folkloras kopu “Grodi” tālā Latgales nomalē Skaistā. Tad vēl nezināju nekādas Jāņu dziesmas, bet vienkārši piedalījos svētku norisē. Tas bija sākums maniem neskaitāmajiem jautājumiem, kāpēc Jāņos jādara ir viena vai otra darbība un ko tās patiesībā simbolizē. Esmu cilvēks, kuram nepatīk kaut ko darīt darīšanas pēc vai tādēļ, ka “ tā senči darījuši” ! Dogmas sasaista, degradē! Vienkārši izprotot darbības dziļāko nozīmi, paveras iespēja vairāk  saprast sevi un gūt garīgas atziņas. Jo vairāk jaunu iekšēju atziņu, jo interesantāka kļūst ikdienas dzīve.

Mans pirmais jautājums bija:” Kāpēc vispār ir jāsvin Jāņu dienas svētki?” Mana atbilde: “Ne jau, lai Saulei palīdzētu uzvarēt kosmisko Tumsu! Saule pati tiek galā ar Tumsu. Viņa vienkārši spīd ar katru dienu spēcīgāk, tāpēc izgaist Tumsa. Mans uzdevums ir, līdzīgi kā Saulei, spīdēt priekā ar katru dienu arvien vairāk. Ja ikdienas rūpes aptumšo prieku, tad svētki ir tādēļ, lai atjaunotu savu prieku par dzīvi un Dzīvību, lai priecātos. Tas nu tad ir gaumes jautājums - kas kuram svētkos sagādā prieku: alus, meitenes, tusiņš vai rituāls un apcere.

Ar rituālu es saprotu darbības, kurām tiek piešķirta iekšēja jēga. Tādējādi, katrs indivīds veic savu rituālu savā apziņas līmenī. Visai latviešu tautai kopīgo svētku rituālā ir pamatdarbības, kuras izsaka tautas mentalitāti un vairākuma pasaules sakārtotības iekšējo redzējumu. Jāņu rituāls nevar būt nemainīgs kā  pabeigts dzejolis, jo arī katra indivīda apziņa ar laiku aug un attīstās.  Tāpēc katram  Jāņu rituāls ir tik garš, īss, dziļš, sekls, cik plaša ir viņa apziņa un cik tā spēj  uztvert.

 

Mans otrais jautājums: “ Kāpēc Jāņi jāsagaida, uzpošot un izdaiļojot istabas, ravējot dārzus un vijot vainagus?”

Lai piekļūtu savam iekšējam priekam, mieram un mīlestībai, jāattīra sevi fiziski, mentāli un emocionāli. Par iekšējo attīrīšanos vēsta jebkura mācība vai reliģija. Attīrot visus savas apziņas līmeņus, indivīds spēj nonākt apzinātā saskarsmē ar savas dvēseles dievišķajām vibrācijām un apzināties Dieva – Radītāja jeb Tēva Augstāko Personību. Kristietībā Dievu – Tēvu mēs iepazīstam caur Viņa dēlu Jēzu Kristu, bet latviešu senajā reliģijā tas ir Jānis – Dieva dēls.

Mana nemierīgā prāta, emociju  un apkārtnes haosa vibrācijas pārstāj traucēt  dvēseles apceri, ja es ieviešu savā dzīvē sistēmu jeb sakārtotību. Mana māja ir manas iekšējās sistēmas atspulgs. Ja mana veļa ir netīra, tad netīras ir manas vitālās emocijas. Ja mans grāmatplaukts, rakstāmgalds ir papīru juceklī, tad arī prāts ir kā nemierīgs ezers, kurā nevar redzēt atspulgu no dvēseles debesīm. Ja visa mana māja smako, tad,  iespējams, iekšēji esmu ļāvusies dzīves iesīkstējumam un ciešu no tā, ka  nav jaunas, radošas iedvesmas. Jāņu rituāls piedāvā mājā ienest kalmju un bērzu meiju smaržu. Šī smarža var arī iedvesmot izvēdināt savu dzīves ideju istabu! No tā, ka vienkārši ātrāk  ātrāk tiks satīrīta māja, jo drīz būs klāt ciemiņi, vēl maz kas mainīsies! Bez iekšēji attīrošas, garīgi aktīvas līdzdarbošanās, šī rosīšanās radīs tikai jaunu prāta nemieru un  rūpju sloga sajūtu. Tie nav svētki!

Dārza izravēšana no nezālēm simboliski ir tas pats, kas savas dzīves galveno mērķu atšķiršana no īslaicīgām baudām.

Fiziskā dārza ravēšanas laikā var arī ravēt savu iekšējo dārzu! Piemēram, var tikt vaļā no nemiera, steigas, liekas “prātniecības”, slinkuma, paviršības, neuzmanības nezālēm un atstāt augam sevī tikai mīlestības, vienkāršības un citus derīgus stādus. Un, ja Jāņu vakarā kāds ir atnācis manu dārzu aplīgot, tad viņam ieraugot manu veikumu uzreiz ir skaidrs, kāda ir mana iekšējā dārza tīrība. Ja esmu godīga pret sevi, tad nesteigšu ātrāk ātrāk izravēt visas nezāles, lai tikai  aplīgotāji par mani nenodziedātu kādu riebīgu pantiņu. Tā tad  būtu vislielākā “usne” manā iekšējā dārziņā. Labāk lai dažas nezāles paliek neizravētas, nekā steigā izraut vissulīgāko godīguma burkānu!

Kāpēc man jāvij vainags? Vijot sev vainagu es varu tajā ielikt bezgala dažādas domas un motivācijas, kāpēc es to daru. Ir skaidrojumi, kuri apgalvo, ka vainags Jāņos pasargās no odu kodumiem. Tā gan ir! Taču es tam pievienotu vēl dažas domas: zieds arī ir dzīva būtne, un katram ziedam tāpat kā cilvēkam ir sava enerģija, kuru viņš izstaro smaržas veidā. Arī doma ir enerģija. Pozitīva doma smaržo, bet negatīva – smird! Uzliekot galvā ziedu vai zaru vainagu mēs vairojam savu pozitīvo domu enerģiju. Līdz ar to sanāk, ka ziedu vai zaru vainags arī aizsargā mūs no negatīvu enerģiju plūsmām(odiem). Var skatīties arī no citas puses – ozola zari ir gudrības simbols un Jāņos vismaz vienu reizi gadā mēs varam atļauties savai galvai un prātam tajā uzlikt gudrības sētu!

Vainags ir apaļas formas un tas simbolizē cilvēka apaļo dzīvi, dvēseli, Sauli. Ko nozīmē dzīvot “apaļi” jeb “dvēseliski”? Tas nozīmē- dzīvot pēc savas iekšējās pārliecības saskaņā ar savas dvēseles nepieciešamībām. Ja es esmu saskaņā ar savu dvēseli, tad būšu saskaņā arī ar jebkuru apkārtējo dzīvo būtni, kurai ir dvēsele. Citiem vārdiem – manas attiecības ar cilvēkiem būs “noapaļotas”- konflikti un nesaskaņas atrisināti. Tā ir gudra dzīvošana – atbrīvoties no negācijām un nenēsāt tās sev līdzi it īpaši Jāņu vakarā.

Mans novītais vainags var arī atainot manas dvēseles savdabību, rakstura un personības iezīmes. Šajā gadījumā katra zieda krāsa var liecināt par kādu no dvēseles īpatnībām. Tas, kādā secībā ziedi ir sarindoti, var liecināt par kādu no rakstura iezīmēm, bet, tas, kā cilvēks nes šo vainagu savā galvā, spēj radīt priekšstatu par personību. Un, salīdzinot dažādus cilvēkus ar viņu pašu vītajiem vainagiem, mēs redzam vārdos grūti aprakstāmu atšķirību. Ja kāds puisis Jāņos grib sev nolūkot līgavu, tad viņam jāskatās, vai tās meitas vainags viņam patīk. Varbūt tas ir nekārtīgi sasiets un uzmests galvā…

Buramvainagu vīšana ir brīnišķīga saruna ar likteni. Taču pirms to darīt ir skaidri jānoformulē : ko es gribu uzzināt un kāpēc man tas jāuzzin. Pastāv vesela ziedu valoda. Es to varu salīdzināt ar ķīniešu ābeci. Viens un tas pats zieds, dažādu ziedu kombinācijā ir ar atšķirīgu simbolisko nozīmi. Ja nav zināma šī ziedu valoda, tad var darīt pavisam vienkārši: nostāties pļavas malā, uzdot jautājumu, piem.:” Kā es varu atrisināt kādu konkrētu problēmu ”vai ”Kas mani nākamgad sagaida manā biznesā” un doties pļavā. Kurš zieds pirmais “iekrīt acīs” to noplūkt un pavērot, kādas domas līdz šim ejot pa pļavu galvā grozījušās. Tā var vērot savas domas visā vainaga vīšanas laikā. Var ierobežot sevi, saplūcot 9 vai trejdeviņus(27) ziedus. Tās būs darbības, kuras jāveic, lai atrisinātu problēmu. Šāda darbošanās ar ziediem Jāņos var būt gan meitu, gan arī puišu nodarbe. Tikai puiši var nevīt vainagu, bet lasīt pušķi. 

Lūk, šādā veidā Jāņos Jūs variet kļūt par psihoterapeitiem paši sev. Manuprāt,  tumsonības laiki ir jau tāla pagātne, kad buramvainags tika izmantots, lai kādu pieburtu, noburtu vai atburtu. Tie patiešām ir tumsonīgu ļautiņu māņi. Man šķiet, ka mūsdienu cilvēks vajadzētu būt  izaugušam no tik egoistiskas vardarbības, kura agri vai vēlu var vērsties pret viņu pašu.

 

Trešais jautājums:” Kas tad ir alus darīšana un siera siešana?”

Dieviņš alu padarīja

No miezīšu graudiņiem;

Mīļā Māra raugu lika,

Medū rokas mērcēdama.

Šķiet, šis mistiskais Dieva un Māras alus ir kaut kas vairāk, nekā šķidrums, ar kuru Jāņos var piedzerties. Dievs ir radījis domu graudus – visas iespējamās domas savā sākotnējā formā. Bet izpaustā Matērija – Māra attīsta jeb raudzē šīs domas . Medus varētu simbolizēt mūžīgo svētlaimi, prieku, salduma sajūtu. Šķiet, šajā dainā ir pateikta visa dzīves jēga – dzīvot, lai domātu un priecātos par eksistenci.

Es domāju, ka senā pagātnē alus tika lietots, lai nonāktu transa stāvoklī, nevis, lai  piedzertos. Šādiem nolūkiem alum jāpievieno īpašie augi. Taču to nevaru apgalvot !

Ja pavēro, kāds ir siera siešanas process, tad var atklāt visas matērijas  rašanās procesu. Pienā kā pirmmatērijā rodas spēku centri ap kuriem sablīvējas Kosmiskā Matērija jeb zvaigžņu viela (biezpiens), tālāk to sildot un maisot veidojas galaktikas,  planētu sistēmas un to dzīvās būtnes (siers). Ļoti vienkāršoti, taču pamēģiniet sasiet sieru ar šādu iekšējo pieeju un gan jau atklāsies kādas īpašas sajūtas! Siera ēšanu Jāņos es varu salīdzināt vienīgi ar Dievmaizes ēšanu kristīgajos rituālos. Šādā gadījumā siera ēšana var kalpot nevis kā uzkoda pie alus, bet kā apziņas izsmalcināšanas instruments. 

 

Ceturtais jautājums:” Vai cilvēks var “ nest auglību” otram cilvēkam un dabai?”

Jāņu rituālā ir daudzas darbības, kas veicina šo mistisko auglību. Piemēram, līgotāji, kuri atnāk aplīgot manus dārzus, lopus, mani pašu, iet tiem apkārt un dzied auglības dziesmas. Ja viņi to dara dzērumā un tāpēc, ka tradīcija to paredz, tad tā ir īsta ākstīšanās, bet ja šajā rīcībā tiek ielikta pozitīva doma un patiess laba vēlējums, tad ir vērts censties. Ar augiem taču var sarunāties, tie ir dzīvas būtnes un novēlēt lielāku mieru otram, lai tajā dzimtu auglīgas domas dzīvei var.

Auglību vislabāk spēj izjust sieviete, kura grib dzemdēt bērnu, bet ārsti tai pateikuši diagnozi – neauglīga! Paiet daži gadi, viņa ir vairāk atbrīvojusies no sasprindzinājuma, kļuvusi mierīgāka, sākusi domāt pozitīvas domas un pēkšņi dzimst bērns. Šādā gadījumā nevar saprast vai auglība ir paša sasniegums vai Dieva dāvana. Tas ir kaut kas tik netverams- Auglība! Skaidrs ir tikai tas, ka Auglība ir tur, kur nav cenšanās notikumus ne bīdīt, ne stumdīt, ne vilkt, bet, kur ir paļāvība uz Dievu, ka viss notiks īstajā laikā un vietā. To tad arī var novēlēt saviem kaimiņiem Jāņu rituāla aplīgošanas ceremonijā!

 

Piektais jautājums: ”Kas tad ir Saules pavadīšana, sagaidīšana, uguns kurināšana un lekšana pāri ugunij? Kāpēc Jāņu naktī neviens neguļ un iet vēl meklēt papardes ziedu?”

 

Ja ilgi vēro Sauli, kā tā kustas debesīs, var sajust mirkļa maznozīmīgumu un kosmiskās telpas mūžīgumu. Tieši šī sajūta spēj  sniegt atbrīvi no pieķeršanās sīkām, īslaicīgām materiālajām vērtībām, vitāliem aizvainojumiem un mentāla nemiera.

Iekurt uguni nozīmē simboliski atmodināt savu dusošo garīgo enerģiju, to, kura mērķtiecīgi spēj realizēt dvēseles iespējas radošās spējās.

Par negulēšanu! Apziņas nepārtrauktība ir cilvēka eksistences galējais sasniegums. Šādam cilvēkam nav vajadzīgs parasts miegs, lai atpūtinātu nogurušo ķermeni un prātu. Viņš vienkārši apzināti spēj pāriet no viena apziņas stāvokļa uz otru: no nomoda uz  sapņu un dziļā miega apziņas stāvokļiem, uz virsapziņu un zemapziņu. Un vienīgais, kam ir nozīme – apzināti izpildīt savas dzīves sūtību. Tāpēc Jāņu negulēšana īstenībā nav obligāta nepieciešamība, bet tā ir simboliska apgaismība.

Kad notikusi iekšējā apgaismība, tad iekāpšana fiziskajā ugunī jeb ugunskurā sniedz garīgās mīlestības ekstāzi. Tradicionāli ugunskuram lec pāri puisis ar savu mīļoto meiteni. Tas ir simboliski, jo radošā uguns cilvēkā parādās tad, kad harmoniski vienojas viņa vīrišķā un sievišķā enerģija.

Papardes zieda meklēšana protams visiem saistās ar mīlestības meklēšanu. Tikai bieži vien tā mīlestība tiek asociēta ar seksuālo vienas dienas kaisli. Kas nu kuram tuvāks! Es šo meklēšanu redzu savādāk. Savā dzīvē es esmu mīlējusi un mīlu daudzus cilvēkus, sākot ar saviem ģimenes locekļiem un beidzot ar draugiem un  dabu. Un jo vecāka  palieku, jo vairāk sakrājas šo mīlestības objektu. Vienā brīdī uzdodu sev jautājumu: ko tad es īsti mīlu? Vai visas šīs daudzveidīgās formas vai to saturu? Un atbilde nāk ļoti lēnām: es vienkārši ilgojos pēc Mīlestības, kura nekad nebeigtos. Kad šīs ilgas piepildās un sapnis par nebeidzamo Mīlestību īstenojas, tad  var sacīt, ka esmu atradusi papardes ziedu jeb simboliski – vistīrāko un trauslāko mīlestību, kura uzzied jeb atklājas tikai Apgaismības  augstākajā punktā.

Pēc visām svētku norisēm es vienkārši stāvu kalna galā klusi, pazemīgi un uzticīgi gaidot Sauli. Manī vairs nav ne jautājumu, ne atbilžu. Es esmu visvienkāršākais trauks, kurš gaida ielīstam sevī jaunu gaismu. Tik tīru, kā bērna smaids. Es nomazgājos rasā un zinu – atkal esmu tīra, lai dotos pasaules putekļos un nestu Gaismu tur, kur tā ļoti vajadzīga.

P.S. Man sāp, ļoti sāp, ka lielākā manas tautas daļa guļ ar atvērtām acīm un baidās peldēt Jāņu nakts miglas piepildītajā ezerā, lai attīrītu sevi un sagaidītu, kad miglu izgaismos Saule. Jāņi nav tumsonīgu pagānu svētki! Tie taču ir mūsu modernās tautas vislielākais dārgums!

 

Līgatnē, Ķempju dzirnavās, 14.jūnijā

 

Home | Bārenītes tikums | Jāņu diena | Pasaules ola

This site was last updated 12/11/04