Manfrēds Kibers

02/15/07

Home
Up
Aurobindo Aforismi
Jogas terapija
Meditācija
Ceļš uz iekšieni
Manfrēds Kibers
Dieva īstenība

 

 

Manfrēds Kibers, (1880.1.03, Rīga - 1933.10.03, Lovensteina)

Latvijas izcelsmes vācu literatūras klasiķis - mistiķis

Manfrēds Kibers (Manfred Kyber)
Mazās Veronikas trīs liesmas (citāti)

 

...Kaut arī tas bija gluži parasts dārzs, kā jau teicu, mazā Veronika vērās tajā dvēseles acīm, kas viņai bija vēl līdzi no kādas gaišākas pasaules, un tādām acīm ikviens dārzs ir Garu dārzs un visa pasaule ir Dzīvības un Gaismas jūra. Mēs visi tā skatījāmies pasaulē, kad bijām mazi bērni, bet tad iestājās lielā krēsla, debesu acis aizvērās, un mēs visu to esam piemirsuši. Bet es gribu jums atgādināt piemirsto, gluži kā pats to esmu atcerējies tumsā un krēslā.

Skaties dzīvē un gaismā, mazā Veronika, iekams debesu acis nav aizvērušās! Kad iestāsies krēsla un viss ap tevi satumsīs, tu būsi kaut ko guvusi atcerei. Jo ap ikvienu iestājas tumsa, lai tas sāpēs apzinātos un tumsā sevi pašu atrastu – sevi un Dievu.

Tas ir gars ceļš, mazā Veronika, grūts ceļš, bet mums visiem tas ejams. ...

 

...Šajā naktī mazā Veronika ilgi nespēja iemigt. Vaļējām acīm gulēja gultiņā un lūkojās te uz Mucepuci, kas snauda viņai pie kājām, te uz maģistru Cepurīti, kurš vingroja pie gultas kājas un neticami vaibstījās. Patiešām apbrīnojami, kā tik viņš to spēja.

- Esi tikai klusāks, - brīdināja Veronika, - lai māte neatmostas.

- Viņa neatmodīsies, - teica maģistrs Cepurīte, - jo guļ ļoti cieši, pie tam mani viņa vispār nepamanītu. Bet tagad vairs neblēņošos, vēl kāds nāk pie tevis.

Pēkšņi istaba kļuva ļoti gaiša un Veronika redzēja, ka Sudraba tilta eņģelis stāv pie viņas gultas. Veronika to tūlīt pazina, un viņu pārņēma liels un prieka pilns miers.

- Cik skaisti, ka tu atnāc, man bija kļuvis mazliet bail, - viņa teica. – Man liekas, - šodien esmu daudz piedzīvojusi un noticis kaut kas sevišķs.

- Jā, tā ir, Veronika, - apstiprināja eņģelis un uzlūkoja mazo Veroniku. Viņa acis bija mīlestības pilnas. – Šodien tu pēdējo reizi redzēji Garu dārzu un Sudraba tiltu, tu ilgi to neredzēsi, jo tavas debesu acis ir aizvērušās. Tās redzēs vēl vienīgi Ēnu mājā. Lielā krēsla ir iestājusies, un tagad sākas tavs gājums. Bet tev nav jābaidās, kad būs tumšs. Es iedegšu tavas trīs liesmas un būšu par tām un tevi nomodā.

- Ai, lūdzu, esi nomodā arī par Mucepuci un maģistru Cepurīti, arī par visiem citiem, - lūdzās Veronika.

- Jā, - teica eņģelis, - būšu nomodā arī par Mucepuci un Cepurīti. Arī par citiem, ja vien viņi manai aizgādībai ļausies. To jau nevēlas visi cilvēki tā, kā tu to domā.

Klusi un svinīgi eņģelis nolika lielu, dīvainu trijžuburainu svečturi Veronikas priekšā. Katra žubura galā dega maza liesma – zilā un sarkanā abās malās, zeltainā vidū – mazliet augstāk.

- Tagad krēslā deg tavas trīs liesmas, - teica eņģelis. – Lai svētīts tavs ceļš, mazā Veronika!

Veronika plati atvērtām acīm lūkojās starainajās liesmās un eņģelī. Viņa vēl redzēja, ka maģistrs Cepurīte svētcerīgi tup kādā kaktā un dzirdēja Mucepuci klusi ņurrājam. Tad viņu pārņēma neizsakāms nogurums un viņa aizmiga.

Bet eņģelis palika stāvam pie viņas gultas un sargādams pacēla roku pār mazās Veronikas trim liesmām. ...

 


 

@

Lapa atrodas tapšanas stadijā!!!

 

 

Home | Up | Aurobindo Aforismi | Jogas terapija | Meditācija | Ceļš uz iekšieni | Manfrēds Kibers | Dieva īstenība

This site was last updated 02/15/07