Pasaules ola

12/11/04

Home
Bārenītes tikums
Jāņu diena
Pasaules ola

 

Solvita Lodiņa - Šķēle – « Pasaules olas trīsas »


Solvita Lodiņa - Šķēle
“Pasaules olas trīsas”


 

* * *

Sākumā, kad nebija pats Sākums,

Viņš laida domu: Lai viss top!

Viss svētās trīsās posās Radībai,

Un Dzīvība kā trausla ola

Neziņas miglas upē

Vēlās jaunai Dzīvei.

 

Biezā tumsā gaisma tapa-

Dievs ceļ savu mājokli,

Lai Nodomam ir telpa.

Stāviem daudziem, logiem, durvīm,

istabas pašā vidū – gudrības galds:

Pasaulisko spēļu priekam.

Spēka stallī – kumeļi rātni

Pagrabiem un torņu smailēm,

Laimes atslēgām un slēpņiem,

Stingriem pamatiem un likumību kārtībā.

 

Sirds istabā Viņš lika trauku svētām jūtām,

Prāta istabas pašā vidū- gudrības galds-

Pasaulisko spēļu priekam.

Spēka stallī – kumeļi rātni,

Sudraba grožiem grožoti.

 

Nu Liktens dzēriens jābrūvē

No bezgalīgi daudzu domu graudiem.

Soļiem klusiem, trauslu gaitu

Viņa atnāk Svētlaimes medū mērktām rokām,

Pieliek raugu brūvējumam,

Lai rūgst, lai puto, lai pāri kāpj pats savam traukam.

 

Laiks pienāca laika koku radīt,

Lai tas ir ceļš,

Kā iecerēto piepildīt.

Lai Laikā neizjuktu kārtība

Pirms Nodoms piepildīts,

Dievs rada gudro domu  sargus- kalpus,

Kam liktenī ir dota spēja

Dieva Gribu Brīvo lietā likt

Un nelietīgi nevalkāt, kur pagadās.

 

Tur tālē tālākā, tur dzelmē dziļākā

No Nekurienes žilbo dzirkste spoža.

Kā trīsa pirmatnīgā,

Dzīves ratos iekāpusī,

Pār jūtu ūdeņiem

Nāk Dvēsele kā diža Saule-

Dzīvi dzīvot Dieva mājoklī.

Deg visi ceļi mīlas gunīs,

Kurp iet – ir tikai viena izvēle,

To drošu dara viena doma:

Viņš visu redz un neļaus mirt pirms laika.

 

Ak, mīļais Viņš!

Tik daudzas lietas radījis,

Ka priekā baudot tās

Zūd atmiņa par savu Draugu Vienīgo,

Kurš mīlēt sevi nepieprasa,

Kurš gaida pacietībā  ilgā

Un dzīvo līdzi katrai elpai

Pat arī tad, kad jodi pārņem Dvēseli

Un pasludina savu uzvaru,

Kad pats sev saki – Esmu Radītājs…

Jods uzsvelpj, savelk stingrāk grožus:

“Uz priekšu ātrāk, ātrāk, man nav laika!”

Un dzīve rit kā elles ratu ritenis!

Uz riņķi vien, uz riņķi vien!

Viss, pietiek! Es slāpstu elpu tīru!

Ak, mīļais Draugs, vai Tu vēl mani dzirdi?

Es nāku Tevi Pestīt, važas raut,

Tik atbildi man cieti:

Kurš īstais saimnieks Tavā Dzīves mājā?

 

Nu atkal sevi atklājis,

Viņš nedaudz atklāj savus noslēpumus-

Viss radītais ir kustīgs, mainīgs,

Nekas uz vietas nemainīgi nestāv:

Ja biji nabags - kļūsi bagāts,

Ja lepojies ar bagātību- nabags būsi;

Ja kāds bij’ draugs, tad rīt

Tas varbūt šķitīs ienaidnieks.

Nu nesien prātu ne pie lietas, vietas,

Ne citām būtnēm mainībā!

Kā zelta pavediens caur pekli Tevis radīto

Būs lūgsnas kliedziens dzīvs.

Ja tas nav sapīts vēlmju čūskām slēptām,

Tad steidzu savu bērnu gaismā celt.

Bet ja Tev  sava tumsa dārgāka par visu šķiet

Un prātā nevīd doma atdot Man kā uguns ziedu,

Tad līdzēt nesteigšos,

Jo katram esmu devis Gribu brīvu.

 

Caur tīru, rāmu apziņu un prātu,

Caur sirdi siltu, mīlīgu

No Dzīves Lauka gaidu Tevi – Nāc atpakaļ

Uz sava plosta – gūtās pieredzes!

Nāc manā sirdī bezgalīgā atpakaļ

Un baudi svētlaimīgu atpūtu!

 

Kā mīļam viesim, savu Dieva dārzu rādīšu

Un cienāšu ar debešķīgiem augļiem,

Ko pats zinādams vai nezinādams

Man audzēt līdzēji.

Nāc smaržot mīlestības magones,

Skat, cerību ceriņi tur vidū zied!

Pin vainagu no ilgu neaizmirstulēm

Un nobirdini asaru rozēm rasu!

Pie Laika koka gan vairs neej,

Jo skaldīšu to putekļos:

Mans Nodoms piepildīts-

Tu esi mani sapratis

Un kļuvis viens

Ar manu bezgalīgo sirdi.

 

Ak, mīļā Saule – Dvēsele,

Ko raudi bērnišķīgās bēdās?

Tu mūžam neiznīksi manī!

Nāks jauni laiki,

Būs atkal jaunas formas,

Vai saproti, man Deja tāda!

2002.g.

* * *

Folkloras grupas “Niedoli”

Cēsu sastāva dalībnieki:

 

Manas saknes ir debesīs.

Tās lielā slepenībā dzer gaismas sulu.

Mani dzīves zari,

Nemanāmi smaidot,

Tiecas pretī Zemei,

Ieaugot tās dzīlēs tik dziļi,

Lai izjustu garšu.

 

Aug jauni asni,

Ne tādi, kā pieņemts pasaulē,

Tos cērt un lauž un projām sviež,

Lai gan tie auguši

Ar Dieva slēpto domu saskaņā,

Un sakņu sulu dzēruši

No trauka visiem kopīgā.

 

Ne tā, ne tā, nekad, kā citi vēlas tevi redzēt,

Tik tā, kā uguns sirdī deg,

Tik tur, kur sapņu putni  nes

Uz saviem trauslā prieka spārniem.

                                     Neklausīgā Solvita.

 

Es esmu šeit, lai mācītos.

Tagad mācos : neko neuztvert personiski,

Neveidot priekšstatus ,

Un neaizmirst sapņot.

Es cenšos darīt visu pēc iespējas labāk.

Kā teica Ķīnas gudrais Konfūcijs:

“Neuztraucies, ka tevi nezina,

Uztraucies, vai tu esi cienīgs, lai tevi zinātu”.

 

                                    Vienkārši Edgars.

 

 

Katram melnajam mākonim sudraba maliņa.

                                   Pesimiste Inese Roze.

 

Apturiet mani kāds!

                                  Trakā Baiba.

 

Klusie ūdeņi tie dziļākie.

                                  Neizprotamā Rasa.

 

Man galvā februāris un sēžu es zaļās ragaviņās…

                                  Demagogs Andris.

 

Kura Joda pēc kādam par mani jāzin, kas es esmu!

                                  Kautrīgā Inese.

 

 

Cik  auksti!

Bieza tumsa neļauj redzēt ceļu!

Kurp doties?-

Gribu atrast sevi!

Viņš teica – dzimsti gaismā!

Kur gaismu rast, ir priekšā migla bieza…

Viņš teica – klausies klusumā!

Kur mana sirds pukst bezgalīgi…

Vai tur es radīšu sev formu?

 

Ar sparu dzīvu,

Ar gribu spīvu

Es aizdegos kā dzirkstele

Un metos jūtu ūdeņos,

Kur Dieva sirdspukstu trīsās

Peld  spīdīga Pasaules ola.

 

Jau veras dzīvības vārti

Un sirds mīlas ugunī es kliedzu:

“Paldies Tev, Mīļais, ka līdzēji

Man piedzimt formā dzīvā

Un kūsāt mīlestības elpas telpā!”

 

 

1.Ar Dieviņu sanācāmi.

 

 

2.Vaska pils.

 

Es atvēru acis un ieraudzīju, ka katram ir savs svētais rīts. (Edgars)

 

Dievs būvē vaska pili, mēs būvējam sevi un savu dzīvi. (Baiba)

 

Kārtībai ir caurspīdīgs, viegls krekls, bet haoss ir veļas mašīna;

Ja brūvē sava liktens dzērienu, tad ar patiesi medainiem domu graudiem…

(Solvita)

 

 

3.Sajāja Brammaņi.

 

Sākumā nebija nekā, tad radās zeme un uz tās izauga koks. Tas aug, attīstās un mainās, arī mēs augam, attīstāmies un maināmies, tiecoties pēc Saules.(Baiba)

 

Kur ir Tava gara Brammaņi? Kur tie ir saimē, kur tautā? Bez viņiem nebūs turpinājuma.(Edgars)

 

Brammanis ir tas, kurš prot iekarināt savu gudrības zobenu Laika koka īstajā zarā.

Brammanis ir tas, kurš māk novaldīt savu spēka zirgu, izjājot ārpus laika un atjājot atpakaļ. (Solvita)

 

 

4.Ģērbies Saule sudrabā.

Spīdi, mirdzi, staro! Mēs ceļamies, lai dotu gaismu sev un citiem. (Baiba)

 

Tīra un krāšņa es atnācu no spožo spoguļu zemes. Kāpēc pie manas medainās dvēseles kājām līp pasaules putekļi? (Solvita)

 

 

5.Agri lēca Saulīte.

 

Ja no rīta atverot acis visur ieraugu zaļu dzīvīgumu, tad zinu – šodien būs iespēja aizmirst visu veco un atkal piedzimt no jauna. (Solvita)

 

 

6.Māra gāja uz baznīcu.

Nerausti savas dzīves pavedienus! Kad pienāks laiks, tavi sapņu raksti paši ieaudīsies liktens jostā. Ja sasapņotie sapņi bijuši sekli un raksti sīki, tad atliek  tos izmazgāt  no savas apziņas; pārbaudot būtisko tajos, izkaltēt laika kokā un vērtīgumu izrullēt no mazvērtīguma, tad nolikt savā nākotnes sapņu lādē zināmā vietā – pienāks Laiks- noderēs.(Solvita)

 

 

7.Rītā agri Saule lēca.

 

Ne vienmēr vinnē tas, kurš vinnē. (Inese J.)

 

Ieskatos sevī – ir svēts rīts! Kāds ir manas Laimas likums? Grūti atbildēt, ja apziņu aizplīvuro šaubas. (Edgars).

 

Es kļūstu patiesi laimīga, ja Laimas nodoms un mani sapņi ir viens un tas pats. (Solvita)

 

 

8.Kur tas manis vainadziņis.

 

Es pati sava vainaga nesēja, savas dzīves režisore un galvenās lomas tēlotāja (Inese Roze)

 

Ja viņš aprunā, tad viņam laikam  pietrūkst mīlas. Viņš ir vienkārši nabadziņš, kurš  pats aizžņaudzis savai dzīvei rīkli. Citādi nebūtu atradies laiks skatīties, ko un kā dara kaimiņš. (Solvita)

 

 

9.Nakariti šiupeleiša.

 

Jo augstāk debesīs, jo vairāk gaisa,

Jo vairāk gaisa, jo vieglāk elpot,

Jo vieglāk elpot, jo tuvāk esmu sev pašam.(Inese Roze)

 

Cik patiesībā lielas ir mūsu villaines? (Edgars)

 

Nav gudri šūpoties citu cilvēku redzeslokā, jo tev ir jāvieš pārliecība, ka zini, ko dari un ko runā, vismaz pārliecinoši tas  jānotēlo… Izšūpojies, cik tīk, savas mājas pagalmā! Tur vismaz būs mierīga sirds, ka, izkrītot no šūpolēm, neviens nesitīs ar izsmiekla nūjām. Šā vai tā - šūpoties vienmēr vajag no visas sirds, tik drusku jāparaugās, cik lielu vēzienu, kurā vietā var taisīt. Un jāatceras tas, ka pats šūpoles nevar apstādināt un nevajag arī to censties darīt – tā var tikai izkrist un smagi sadauzīties. Bet, ja neīstajā vietā, neīstajā laikā aiz muļķības uzšūposies pārāk augstu, ar pārāk lielu atvēzienu, tad vajag gatavoties, ka citi tavas šūpoles var arī apstādināt… (Solvita)

 

 

10.Nākat putnu dzinējiņi.

 

Ik dienas es dzenu prom tumsu,

Ik dienas es piesaucu gaismu.

Vai tiešām katru dienu?

Lai mūsu sirdīs katra diena ir Lielā!

(Edgars)

 

Katru dienu es trenkāju savas muļķības putnus pa savas dzīves būri no viena kakta uz otru. Un katru dienu man liekas, ka beidzot ir kārtība…

Pēc neilga laika pienāk tāds “v a k a r s”, ka nav vairs spēka trenkāt …- tie putni vienkārši uzkāpuši tev uz galvas un tik ķēza, un tik ķēza… Kad nevar vairs paelpot, beidzot atlido Bulbulis un mājā ir kārtība – visi nolikti pie vietas…Bulbulis tik dusmojas, ka būrim durtiņas bija aivērtas, grūti bija iespraukties caur prāta restēm. (Solvita)

 

 

11.Rāmi, rāmi es dziedāju.

 

“Cūkām pērles” nevajag kaisīt un, baidīties no tā, ko citi par mani padomās arī nav saprātīgi. Labāk atrast līdzsvaru sevī, tad tas uzradīsies arī tuvākā un tālākā apkārtnē. (Solvita)

 

 

12.Lec, Saulīte rītā agri.

 

Negaidīt neko no citiem, tikai no savas dvēseles – tas ir patiesi liels dzīves sasniegums. Ar īstu sirds mīlestību lūgt Dievu saviem ienaidniekiem izgaismot domas, nevis lai vienkārši no tiem atbrīvotos vai sniegtu psihisku pakalpojumu, bet darītu viņus laimīgus – tas ir apbrīnas vērts sasniegums. (Solvita)

 

 

13.Ik rītiņu Saule lēca.

 

Ja es spētu atcerēties visu, ko esmu sastrādājusi pagātnē, tad, varbūt, arī nojaustu, kas mani sagaida nākotnē un, kāpēc mana tagadne ir tāda, kāda tā ir. (Solvita)

 

 

14.Dvēselīte gauži raud.

 

Ir zināms, ka gausšanās un puņķošanās neko neatrisina. Gandarījums ir jāmeklē! Ja to nevar atrast lielumā, tad tas jāmeklē mazumā! Ir vērts censties, jo tikai tā prāts beidzot kļūs par  Dieva  laimes vērotāju jebkurā dzīves situācijā. (Solvita)

 

 

15. Zirgi zviedz, jodi brauca.

Cīnīties pret tumsību ir daudz vieglāk, nekā cīnīties par gaišo

Sevī, tautā, pasaulē. (Edgars).

 

Tad, kad egoisma jods lielā steigā bāž savu galvu  jebkurā domā un ikvienā darbā, un tu  saķer galvu un bezpalīdzīgi uz to noskaties, atliek tikai viens – apstādināt visu savu dzīvi un sākt visu no sākuma. Vēlreiz mierīgā nesteigā pārcilāt un kārtīgi aplūkot savas vēlmes, iedalīt tās svarīgajās un mazāk svarīgākajās, saspraust mērķa mietiņus sulīgā zālē, nevis dubļos un pats galvenais nekad, nekad neļauties steigai, jo tieši  tad jods var paraut tur, kur viņam iepatīkas. (Solvita)

 

 

16. Dod Dieviņi siltu Sauli.

 

Dod Dievs, šo dziesmu atcerēties katru dienu! (Solvita)

 

 

17.Ai, Dieviņi, šovakari!

 

Cik stundas no savas ikdienas mēs spējam Viņam apzināti veltīt? (Edgars)

 

 

18.Sper, Pērkoni avotā.

 

Lai atstājas nost sīkumainība! Es viņā sadalos un zaudēju spēku! Tikai tad, kad mans koncentrēšanās spēks sasniedz zibens ātrumu un spožumu, es  kliedzu uzvaras un gandarījuma  sajūsmā, jo skaidri jūtu savas dvēseles klātbūtni katrā elpas vilcienā, katrā domā un darbā. (Solvita)

 

 

19.Kālabadi mežu gali.

 

Lai atnāk vakars! Vakarā es sapratīšu, kādēļ bija vērts šodienu dzīvot. (Solvita)

 

 

20.Divejādi Saule teka.

 

Katram ir savs paisums un bēgums,-

Nevajag sevi lauzt nevietā.

Ir tikai jānovēro notiekošais un jāmācās.(Edgars)

 

Kamēr jauns, tikmēr nedomā, ka būs kādreiz arī jāmirst. Nav jau arī par to jādomā, galvenais ir dzīvi nodzīvot tik pilnasinīgi, ka nāves priekšvakarā nav jāraud par veltīgi nodzīvotu dzīvi un tukši  izšķiestu laiku. (Solvita)

 

 

21.Uz ūdeņa uziedamis.

 

Paļaujoties uz Dievu, mēs saprotam, ka viss notiks tā, kā tam vajag notikt. Un tad nav vietas bailēm. (Edgars).

 

Nezināmajā var droši doties, ja ir liels un stabils dzīves pieredzes plosts, ja jūti, ka tur kāds tevi sagaida, un pat zini, kas Viņš ir. Tad aiziešana ir miera pilna gan tev, gan citiem. Tāpēc ir muļķīgi sevi pārsteigt nesagatavotu! Ir jāgatavojas katru dienu, katru stundu! (Solvita)

 

 

22.Iebrauca Saulīte.

 

Vienīgais, ko man Dievs prasīs manas dzīves novakarā – cik liels ir mans mīlestības ābolu maiss? Cik daudziem es to esmu gatava izdalīt? (Solvita)

 

 

23.Pērkona dziesma.

 

Viss mainās! Nekas materiālajā izpausmē nav mūžīgs! Iet bojā Visumi un atkal piedzimst no mazas dzirksteles. (Edgars).

 

Pirms  laika tiekties iziet ārpus Laika ir bīstami. Bet, ja tu vari atstāt laiku bez nekādas nožēlas , tad ir pienācis laiks atstāt Laiku un dzīvot nemirstīgajā Mūžībā.(Solvita).

 

Home | Bārenītes tikums | Jāņu diena | Pasaules ola

This site was last updated 12/11/04