Rožkrustieši

02/24/07

Home
Baskājis Irbīte
Brāļu draudzes
Rožkrustieši
Svēdenborgieši

 

Maksa Heindeļa sekotāju vācu organizācijas emblēma.

Vieni no pastāvīgiem rožkrustiešu mācības izplatītājiem Latvijā 30-tos gados bija Mazdaznana mācības sekotāji, kuri izdeva savu mēnešrakstu "Psiche". Gandrīz katrā Psihes numurā bija kāda rožkrustiešu publikācija. Tās bija publikācijas Makša Heindeļa dibinātās "Rosicrucian Fellowship" tradīcijā, kam Eiropā bija centrs Vācijā un arī atzars Rīgā (darbojās pēc adreses Rūpniecības ielā 4). Šī Heindeļa sekotāju rožkrustiešu biedrība Amerikā un Vācijā turpina darboties arī šobrīd.

Materiāli:

Digitalizējusi Iluta

1. Rožkrustiešu dziedniecības darbs.

2. Svarīgas hipersaites.

3. Makss Heindels "Slavēt vai pelt".

4. Makss Heindels "Pagājušās dzīves kopskats".

5. Makss Heindels "Šķīstīšanas uguns".

6. Makss Heindels "Aiteriskā redze ūdensvīra laikmetā".

7. "Jūtu pasaules ļaunā ietekme".

8. "Iekšējā gaisma".

* * *

"Psiche", 1935.gada janvāris.

Mārtiņš Templars

Rožkrustiešu dziedniecības darbs.

(Rays from the Rose Cross)

Cauri gadu simteņiem rožkrustiešu ordenis ir izpildījis Kristus uzaicinājumu - dziedināt slimos, un savās dziedināšanas metodēs ir apvienojis visu citu dziedināšanas sistēmu labās īpašības. Slimība parādās prāta un jūtu ķermenī, kā arī fiziskā ķermenī. Bet lai piemērotos modernām vajadzībām Rožkrustiešu brāļi izstrādājuši dziedniecības sistēmu, kurā apvienotas tagadnes dažādo skolu labās metodes. Liels laiks ir pagājis, lai paceltu dziedniecību no eksperimentēšanas stadijas līdz drošai zināšanai.

Okultā zinātne atzīst, ka cilvēks ir salikta būtne; bez fiziskā ķermeņa, kas saredzams ar vienkāršām acīm, cilvēkam vēl ir dzīvības, iegribu un prāta ķermeņi. Visam, kas parādās materiālā jeb fiziskā veidā ir savs cēlonis iekšējās jeb neredzamās pasaulēs (abstraktas domas sfērā). No turienes cēlonis iedarbojas uz iegribu ķermeni, izveido attiecīgu metodi dzīvības ķermenī, un tas vēlāk attīstās fiziskā veidā. Tāpēc slimību ārstēšana jāuzsāk neredzamā plānā, kur domas un iegribas ir visu slimību cēlonis.

Rožkrustiešu dziedniecības sistēma māca, ka tīras, uzbūvējošas domas, kopā ar tīrām un pacilājošām iegribām un sajūtām, ir nepieciešamas priekšnoteikums labai veselībai.

Kur izpaužas slimība un nesaskaņa kā nepareizas un nesaprātīgas rīcības rezultāts, tur akūtā stāvokļa dziedināšana panākama caur dzīvības ķermeni, jo traucējumus ir izsaucis neveselīgais un sablīvēto ētera atomu stāvoklis. Šāds sablīvējums kavē dzīvības spēku plūdumu cauri atbilstošiem fiziskiem atomiem fiziskā ķermenī. Še jāsaka, ka fiziskais un dzīvības ķermeņi viens otram ir pilnīgi līdzīgi, atoms līdzīgs atomam. Dzīvības ķermeņa atomi ir kanāli, caur kuriem plūst dzīvības spēks. Pirmā kārtā ir nepieciešama dzīvības ķermeņa normālā stāvokļa atjaunošana un, kad sablīvējums un indes ir novērsti, spēks un enerģija atkal plūst cauri slimajai daļai. Šo darbu dara neredzamie palīgi.

Cilvēks arvien tūliņ jūt neredzamo palīgu klātbūtni tiklīdz dziedināšanas darbs uzsākts. Kad cilvēks ir pietiekoši jūtīgs, tas var sajust šos palīgus strādājam ap dzīvības ķermeni ar savām neredzamajām rokām. Ļoti bieži neredzamie palīgi dziedina slimnieku, kad tas guļ aizmidzis.

Skat.: http://www.rosicrucian.com/healing.htm

http://www.rosen-kreuzer.de/ - (Heilungswerk)

 

* * *

Rožkrustiešu uzvedības kodekss - Rose+Cross online

http://www.rosecrossonline.org/coderosecrossofconduct.htm

Pirmsākumi un situācija šobrīd -

http://www.rosecrossonline.org/history.htm

* * *

Būtiskākā atšķirība starp Maksa Heindeļa rožkrustiešu un ortodoksālās baznīcas mācību -

http://www.rosicrucianfellowship.org/differ.htm

* * *

No dažādiem žurnāla "Psihe" numuriem...

Paldies Ilutai Bērziņai par ieguldīto darbu teksta digitalizēšanā!

* * *

Makss Heindels

Slavēt vai pelt.

Rožkrustieši sevišķu vērību piegriež kalpošanai līdzcilvēkiem. Bieži dzirdam jautājumus „Kā es varu saviem līdzcilvēkiem kalpot? Man nav ne mazākās izdevības”. Tādēļ ir no svara aizrādīt, ka „kalpot” nenozīmē izdarīt varoņa darbus, piemēram, glābt cilvēku dzīvības, apvaldot trakojošus zirgus, vai mesties degošā mājā, lai glābtu iedzīvotājus no sadegšanas. Tādi gadījumi notiek reti. Tie nav ikdienīgi. Turpretim ik dienas mums ir dota iespēja kalpot saviem līdzcilvēkiem, kādu stāvokli arī neiejemtum.

Tai kalpībai, ko še gribam aizrādīt, ir daudz lielāka vērtība, nekā varoņdarbiem. Cilvēkam reiz jāmirst šā vai tā. – Tāpēc ir no lielāka svara palīdzēt cilvēkiem tikt uz pareizā dzīves ceļa, kas ved uz piepildīšanos nekā viņu no nāves aizsargāt.

Gaužām jānožēlo, ka lielākā cilvēku daļas ir patmīlīga un skaudīga. Mēs cenšamies iegūt dzīvē vislabāko, ko tā mums var sniegt, neievērojot savus līdzcilvēkus. Bieži mēs salīdzinām citu panākumus, īpašumus un iegūto stāvokli ar savu. Ja nu izrādās, ka tie ir spējīgāki un bagātāki, tad mēs tos apskaužam un ienīstam. Lai pamazinātu viņu nozīmi citu acīs un sevi celtu, tad runājam par tiem ļauni un noliedzoši. Nepietiek ar vārdiem vien, arī ar darbiem stājamies tiem pretim, mēģinādami tos pārspēt un paši nostāties viņu vietā. Ja esam to panākuši, tad liekulīgi nožēlojam tos un solāmies atbalstīt.

Ja mēs dzirdam par citiem ļaunu stāstam, tad nejautājam, vai tiešām tā ir, bet ticam vissliktāko, pie kam sevī domājam, ka esam par tiem labāki un pārāki.

Dažos gadījumos, kur otra nopelni ir nenoliedzami un katram zināmi, mēs ar nepatiku tam piekrītam, domādami, ka viņu slava mums kaut ko nolaupa un paceļ tos pāri mūsu stāvoklim.

Tādas ir vispārīgi cilvēku attiecības. Cik nožēlojami tas arī nav, lielākā daļa cilvēku liek otram šķēršļus ceļā uz panākumiem. Nežēlība un vienaldzība cilvēkos atnes daudz ļaunuma un posta. Padomājiet tik par valšķu savstarpēju apkarošanos.

Cik lielu labumu mēs atnestu cilvēkiem, ja tos uzmudinātu un slavētu, kur tie to pelnījuši! Sekošam teicienam ir dziļš saturs: „Vislabākajā no mums ir tik daudz ļauna, un visļaunākajā tik daudz laba, ka vienam otru nepienāktos pelt”.

Mājās veikalā birojā, darbnīcā un ielās mēs ikdienas sastopam cilvēkus, kam vajaga mūsu padoma un uzmundrinājuma. Ko saule dod puķei, to dod iespaidīgs vārds cilvēkam. Ja kāds savu darbu pareizi un labi padarījis, tad mūsu atzinība to pamudinās nākošo darbu vēl labāk veikt. Ja kāds ir kļūdījies un darbs tam nav izdevies, tad līdzcietīgs, simpātisks vārds un paļāvība viņa darba panākumiem to ierosinās darbu no jauna sākt un sekmīgi beigt.

Ja tev kāds ar patiku stāsta ļaunu par otru, tad esi uzmanīgs, netici tam un sargies baumas tālāk izplatīt. Mēģini ar visiem iespējamiem līdzekļiem pārliecināt stāstītāju baumas tālās neizplatīt. Ne tev, ne citam neatnesīs labumu ļaunu valodu izplatīšana.

Tā kalpot cilvēkiem pirmā mirklī liekas ļoti viegli, bet ka padomā, cik pašaizliedzīgiem un nesavtīgiem mums jābūt, tad tas tomēr prasa no mums zināmu pašdisciplīnu un stingru gribu. Cilvēkam ir ļoti grūti pašam sevi, savu es sānus nobīdīt, iedzīvoties cita stāvoklī, slavēt un atzīt viņu.

Cik grūti arī nebūtu, tomēr ar laiku un pacietību mēs varam iegūt šādas vēlamas īpašības. Apkārtējie cilvēki mūs cienīs un griezīsies pie mums nevien bēdās un raizēs, bet arī priekos un līksmē. Mēs iekšēji kļūsim pilnīgāki un bagātāki. Citu panākumi darīs arī mums prieku. Pēlēji un ļaunās baumas stāvēs no mums tālu.

Nepiemirsīsim, ka vismazākais labais darbs iespiežas mūsu sirds dīgļātomā, un ka jūtas un pārdzīvojumi, kuras to pavada, arī mūsu viņpasaules dzīvi ietekmēs. Tādēļ vienmēr padomāsim, kā palīdzēt un kalpot līdzcilvēkiem. Ja kāds pie mums nāk, lai vienu vai otru pazīstamu nostādītu nevēlamā gaismā, tad lūgsim to klusēt un klusēsim arī paši. Kā sniega bumba, no kalna veldamās, piejem arvien lielākus apmērus, tā arī pļāpas un apmelošana no mutes mutē piejem nenojaužami nevēlamus apmērus, atnesdamas lielas rūpes un bēdas apvainotajiem. Ģimenes top izpostītas, sabiedrībā jukas ienestas, cits atstāj tēvzemi un cits iet nāvē. Ļaunas mēles ir sabiedrības slogs un ļaunums. Mūsu pienākums ir stāvēt pāri šiem ļaunumiem, būt labiem un cēliem. Nevis pelt citus un tiem ļaunu darīt, bet gan tos slavēt un atbalstīt ir katra garīgi attīstīta cilvēka uzdevums.

* * *

Maksis Heindels.

(fragmenti)

Dzīvība un nāve.

Pagājušās dzīves kopskats.

Mēs varam censties kā gribēdami garu ilgāk miesas atturēt, tomēr pēdīgi nāk laiks, kur tas, cilvēkam pēdējo elpas vilcienu izdarot, ķermeni atstāj. Sirdī pārtrūkst sudraba pavediens, un tā apstājas pukstēt. Pārtrūkušais pavediens atbrīvo dzīvības ķermeni, un tas kopā ar dziņu ķermeni vēl trīs dienas un naktis lidinās virs redzamā ķermeņa. Tanī laikā gars apskata visu pagājušo dzīvi. No šīs apskates atkarājas visa viņa viņpasaules dzīve, sākot ar nāvi un beidzot ar jaunu iemiesošanos.

Te varētu rasties jautājums: “Kā gan iespējams pagājušo dzīvi no šūpuļa līdz kapam apskatīt, jo mēs taču bieži pat neatceramies, ko mēnesi vai divus atpakaļ esam darījuši? Cilvēki ar vislabāko atmiņu to nespēs izdarīt.”

Ja pazīstam apzinīgās un zemapzinīgās atmiņas darbību un veidu, kādā notiek pēdējās uztvere, tad šīs mīklas atrise nav grūta. Zemapzinīgās atmiņas uztveres un uztverto dzīves gleznu uzglabāšanas veidu visvieglāk apgaismos sekošais piemērs: “Ja ejam pa lauku, ainavas novērodami, tad aitera vibrācijas pienes mūsu redzei redzētā attēlu visos sīkumos. Par nožēlošanu, cik tas bēdīgi arī nav, jāsaka līdz ar Kristu “acis jums gan ir, bet jūs neredzat”. Un patiešām, mūsu apziņa uzjem tikai niecīgu daļu no redzētā, kas tad arī paliek atmiņā uz kādu laiku. Laika skrejā uzjemtais kļūst ļoti nenoteikts, un atmiņā atsaukts, tas zaudē daudz no pirmatnējā spilktuma. Turpretīm zemapzinīga atmiņa ir gluži citāda.

Fotografa kameras uzjēmuma rezultāti arī ir dažādi. Fiksētie priekšmeti raida aitera vibrācijas, kas visos sīkumos iespiežas jūtīgajā platē, pie kam nav no svara, vai fotografs tās novērojis, vai ne. Uzjēmumu pēc patikas var palielināt. Tas pats notiek ar zemapzinīgo atmiņu, to var automātiski katru mirkli, neatkarīgi no gribas, iedarbināt.

Ar pirmo elpas vilcienu piedzimstot un pēdējo nomirstot, mēs ieelpojam gaisu, kas pildīts ar apkārtnes priekšmetiem. Un to pašu aiteri, kas attēlus pievada mūsu acīm, mēs ieelpojam plaušās, kur tas asinīm skābekli piegādā. Tā viņš savā ceļā sasniedz sirdi. Šī orgāna kreisajā daļā, netālu no smailes, atrodas mazs, ļoti jūtīgs atoms, kas tur paliek visu mūsu zemes mūžu. Viņš ir citāds kā citi atomi, kas nāk un iet. Viņš ir Dieva īpašums ar sevišķi noteiktu uzdevumu. Šo atomu var nosaukt par dievišķu atzīmju grāmatu. Kamēr asins caur sirdi atkal un atkal riņķo, atomā atzīmējas visu mūsu labo un ļauno darbu attēli. Atzīmēto var nosaukt par zemapzinīgu atmiņu. Mirstot tā dod ļoti skaidru mūsu bijušās dzīves kopskatu un liek pamatu mūsu nākošai dzīvei. Cilvēki, kas atradušies bezsamaņas stāvoklī un atkal atdzīvināti, stāsta, ka pēdējā mirklī visa dzīve zibeņa ātrumā tiem pavīdējusi acu priekšā. Kaut gan slīcēja dzīvības ķermenis atstājis fizisko ķermeni, tomēr sidraba saite nav pārtrūkusi un cilvēku var atkal atdzīvināt. Slīcējs zaudē apziņu uz reizi, turpretīm parastā nāves guļā apziņa daudz mošāka un izbeidzas tikai tad, kad saite trūkst un dzīvības ķermenis atstāj mirušo. Apziņa uz laiku apstājas un dzīves kopskats izbeidzas. Kopskata apskates garums nav visiem vienāds, skatoties, vai dzīvības ķermenis stiprs, vai spēcīgs, vai ilgi slimojot novājināts. Jo ilgāku laiku varam pārskatīt dzīvi, jo mierīgāka un netraucētāka mūsu apkārtne, jo dziļāka un neizdzēšamāka ir turpmākā ietekme. Gars pārdzīvos bijušās ļaunās parašas un pārkāpumus šķīstīšanās ugunīs daudz vieglāk nekā tad, kad dzīves ļaunās puses viegli garām paslīdējušas. Nākošā dzīvē tādam sirdsapziņas klusā balss nedos miera un sodīs to par iepriekšējās dzīves pārkāpumiem.

Ja nāves mirklī apkārtne ir trokšņaina, piem., kara troksnis vai arī tuvinieku pārāk lielās gaudas, tad gars tiek traucēts un nedabū mierīgi aiziet, nedabū skaidru pagājušās dzīves pārskatu. Pēckapa dzīve tad ir nenoteikta, jo gars nebauda tādu piedzīvojumu augļu kopskatu, kādu tas gūst normālos apstākļos miesu atstājot. Viņam nākošajā iemiesojumā trūks labo darbu ierosme un biedinājumi no ļaunā. Viņa garīgā augsme zināmā mērā palēnināsies. Labdarīgie evolūcijas spēki, cilvēkam mirstot, tomēr iespaidīgi darbojas, lai traucēkļi neatstātu nevēlamo ietekmi. Kādus soļus viņi sper, to paskaidrosim, apskatot bērnu dzīvi debesīs.

 

Šķīstīšanas uguns.

Dzīves laikā nogurušais dzīvības ķermenis naktīs mūs veldzē neapzinīgā miegā, ļaudams ieskatīties plašajā sapņu valsī. Kad dzīvības ķermenis tūliņ pēc nāves saļimst un dzīves kopskats izbeidzas, mēs pazaudējam uz laiku apziņu. Tumsība, liekas, nolaižas uz garu. Pēc laika tas atmostas un sāk viņpasaules gaismu nojaust un pamazām iedzīvoties jaunajos apstākļos. Šo stāvokli var pielīdzināt gadījumam, kad iz tumšas istabas iznāk spilgtā saules gaismā, un acu zīles aizsedz plaksti, lai mazu gaismas svītru, ko tā var izturēt, uzjemtu. Tikai pieradušas acis atveras pilnīgai redzei.

Turpretīm no saules gaismas tumšā istabā ieejot, mēs priekšmetus pietiekoši skaidri uztveram. Arī gars, atbrīvojies no ķermeņa, redz skaidrāk materiālās pasaules skatus, ko viņš patlaban atstājis, nekā tās pasaules ainavas, kurā viņš patlaban ieiet.

Angļu dzejnieks Wordsworts savā “Nemirstības odā” attēlo līdzīgu gadījumu ar jaunpiedzimušiem bērniem, aizrādīdams, ka tie visi daudz redzīgāki un mājīgāki jūtoties garīgajā pasaulē nekā zemes dzīvē. Daudzi no viņiem, še atnākot, zaudē savu garīgo redzi ļoti ātri, citi turpretīm patur to vairāk gadu un tikai reti visu mūžu. Kā bērna dzimšana ir arī viņa nāve garīgajā pasaulē, tā zemes nāve ir jaundzimšana garīgajā plānā. Nomirušiem pēc nāves vēl labu laiku ir šīs pasaules apziņa.

Dziņu pasaulē nonākuši, jūtamies itkā no smagas nastas atbrīvoti. Kā ūdens līdējs, atbrīvojies no sava smagā apģērba, brīvi uzelpo, tā arī mums tur zemes smagums atkrīt.

Arī tie, kas šeit slimoja, sajūt atvieglinājumu. Tādu slimību, kā še, tur nav. Atkrīt arī rūpes par barību un mājokli, jo viņpasaulē nav ne izsalkuma, ne aukstuma, ne karstuma. Tomēr vēl daudzi pat šķīstīšanas ugunīs rūpējas par ēšanu un dzeršanu, piemirsdami, ka tie vairs neatrodas zemes virsū. Georgs de Mauriers to izsmeļoši aprakstījis savā novelē “Pēteris Ibetsons”. Tur attēlota zemapzinīgās atmiņas darbība. Viņš atradis vieglu metodi, kā izsaukt “patiesus sapņus”. Iejemot guļot noteiktu stāvokli, jau pēc dažiem vingrinājumiem varam izsaukt sapņus, kuros attēlojas bijušās dzīves piedzīvojumi. Grāmata ir visai ieteicama un balstās uz zemapzinīgo atmiņu.

Kad ugunīga migla debess telpā sakrājusies un sākusi kustēties, viņas centrā mazs graudiņš sāk kristalizēties. Sasniedzis zināmu biezi, tas, strauji kā viesuls ap sevi griezdamies un lielāks kļūdams, piejem lodes veidu. Vēlāk viņš ierindojas pasauļu telpā (kaut arī pēc miljoniem gadu) kā jauna pasaule.

Cilvēka gars sakopo ap sevi substances. Substances kristalizējoties pārvēršas redzamā ķermenī, kas, smalkā aurā tīts, padots nemitīgām vibrācijām. Bērnība, jaunība, nobriede un vecums ir kristalizācijas pakāpes. Pēdīgi nāk laiks, kur gars vairs nevar ķermeni iedarbināt, un viņš to atstāj. – Tā ir nāve! – Atbrīvošanās sākums šķīstīšanās ugunīs! Ja zemes dzīve saprātīgi nodzīvota, tad tīrīšanās process nav smags. Pēc īsa laika dziņas un kārības izgaist.

Turpretīm, ja dzīves ceļš ir bijis zems un bezvērtīgs, tad arī viņpasaulē nevēlamas dziņas nedos mieru aizgājušam, līdz jauna iemiesošanās to atbrīvos, nesdama tam vēlamās pamācības kā pretoties ļaunumam.

Sabiedrībai kaitīgam cilvēkam, protams, jāuzliek ierobežojumi, bet nav jāpiespriež nāves sods. Otram dzīvību jemt viņai nav tiesības, un bez tam viņa ar to nepanāk vēlamos rezultātus, jo notiesātais, kas savus grēkus nav nožēlojis un miris ar atriebības domām, var zināmā mērā ļaunprātīgi ietekmēt šīs pasaules apstākļus. Bet ja noziedznieks vai slepkava atradies cietumā līdz mūža beigām un nomitis dabīgā nāvē, tad sarūgtinājumu un ļaunas domas viņš būs pārvarējis. Iekšēji tas būs piegriezies Dievam un ieies dziņu pasaulē ar tīrām domām. Priecīgi viņš tur turpinās attīstīties un mēģinās tiem, kam še pāri darījis, palīdzēt.

Pievedīšu še piemēru, ka noziedzīgie elementi var šīs pasaules dzīvē ļaunprātīgi iedarboties. Pirms gadiem visu pasauli pārsteidza Serbijas ķēniņa slepkavība un viņa ģimenes iznīcināšana. Galvenais sazvērnieks bij iekšlietu ministrs. Viņš uzrakstījis savas atmiņas, kur saka: “Lai iegūtu jaunus piekritējus, tad sanāksmēs kvēpinājām vīraku, un mums bij panākumi”. Viņš nepiemin iemeslu, kādēļ to darījuši, bet aizrāda tik uz vīraka iedarbību. Mistiskam pētniekam lieta ir skaidra. Mēs jau aizrādījām, ka starppasaules iedzīvotājiem vajaga zināmu aiterisku vielu, lai nāktu sakarā ar mums. Tas pa daļai notiek caur materializācijas medijiem. Turpretīm, ja nepieciešams ietekmēt cilvēka smadzenes, lai tajās rastos citāda domu gaita, tad tam nolūkam noder dažādu substanču izgarojumi. Katra šķirne pievelk citādus garus, un nav šaubu, ka Serbijā lietātais vīraks bijis zema, kaislību nesoša šķirne, kas pievilkusi cilvēcei un sevišķi Serbijas ķēniņam naidīgus garus. Saprotama lieta, ka cilvēks, ko tik viegli var ietekmēt uz ļauniem darbiem un slepkavību, nav iekšēji bijis sirdstīrs, un tādēļ zemas domas tanī ieperinājušās.

Šķīstīšanas ugunīs ieejot, cilvēks ir tā pati persona, kāda tā bijusi mirstot. Viņai ir tās pašas tieksmes, dziņas, simpātijas un antipātijas, kas agrāk, tikai ar to starpību, ka tai nav vairs fiziskā ķermeņa, kas šīs tieksmes apmierinātu. Dzērājs prasa pēc reibinošiem dzērieniem daudz kārīgāk nekā zemes virsū, bet viņam nav gremošanas orgānu, kas degvīnu pārstrādātu, lai vēlamā apreibināšanās iestātos. Varbūt viņš steidzas krogos, kur tas savu aiterisko ķermeni dzērāja ķermenī iespiež, lai tā izbaudītu, kaut arī caur citu, reibuma patiku. Savu upuri viņš ierosina arvien vairāk dzert. Tomēr patiesu apmierinājumu viņš nejūt. Viņš redz pilno glāzi stāvam, bet viņa gara roka nav spējīga to pacelt. Viņš cieš elles mokas, līdz atzīst, ka savas zemās kaislības nevar apmierināt. Nu tikai viņš sāk atmest vecos netikumus un iegūt jaunus, tīrākus piedzīvojumus. Ne elles ugunis un mokas, bet paša radītie netikumi to vajā. “Ko cilvēks sēj, to arī viņš pļauj”. Tas pats notiek ar citiem netikumiem un kārībām. Bet Dievs neatriebjas. Mīlestība ir augstāka par likumiem. Gādādams un rūpēdamies par mūsu garīgo labklājību, viņš rāda mums ceļu pa kuru jāiet, lai iegūtu grēku piedošanu.

Apskatīdami zemapzinīgo atmiņu, atrodam, ka katru domu, katru vārdu, katru darbību gaiss un aiteris pieved mūsu plaušām un no turienes ar asinīm sirdij, kur tad viss tiek atzīmēts mazajā sirds atomā, ko varētu par „eņģeļu reģistrācijas” grāmatu nosaukt. Šis dzīves kopskats sastāda nākošās dzīves pamatus. Ja esam noziegušies, un mūsu sirdsapziņa mūs apsūdz, kam seko darītā nožēlošana, savienota ar labošanos, tad ierakstītais pamazām nobāl un pēc nāves mūs vairs neapgrūtina. Vēlāk šķīstīšanās laikā, vēlreiz dzīves kopskats garīgām acīm pārskatāms, pie kam ļaunie darbi atzīmējas ar tādām pašam izjūtām, kādas pārdzīvojuši mūsu ļaunvēlības upuri. Mirušais uz laiku piemirst savu identitāti un stājas sava bijušā upura vietā, izcieš tās pašas fiziskās un dvēseliskās mokas, ko viņš tam sagādājis. Bet ja viņš pirms nāves atzīst savas pārestības, nožēlo savus upurus un cenšas tiem pēc iespējas atlīdzināt, tad viņam vairs nebūs jācieš pēc nāves: „viņa grēki tam piedoti”.

Rožkrustiešu mistērijas rāda mums zināmu zinātnisku metodi, kā še jau tīrīties augstākai dzīvei, lai tur nebūtu jāpavada smagais laiks šķīstīšanās ugunīs. Katru vakaru, gulēt ejot skolniekam jāpārskata pagājušās dienas notikumi otrejādā kārtībā. Viņš vispirms iesāk, cik skaidri vien iespējams, apskatīt pēdējo scenu pirms gulēt iešanas. Tad viņš mēģina bezpersoniski spriest, vai viņš pareizi vai nepareizi darījis. Pēdējā gadījumā viņš cenšas savu nepareizo rīcību atzīt.

Tā piemēram, viņš ar kādu, kas nav to pelnījis, asi savārdojies, un pārdomājis atzīst savu vainu, iedzīvojas viņa izjūtās un vēlāk, pie pirmā gadījuma, lūdz tā piedošanu. Pēc tam seko nākošais gadījums, varbūt vakariņas. Nu viņš pārbauda sevi, vai mēreni, pietiekoši, vai arī pārmērīgi ēdis, vai nav citiem radījumiem mokas sagādājis, t.i. gaļu lietājis. Nekad nav jāpiemirst, ka mūsu dzīve būs tik tad tīra, kad ķermenis būs tīrs. Neviens nevar pilnīgi savas garīgās spējas attīstīt, kamēr viņa vēders pildīts ar nāvētu lopu pūstošām atliekām. Skolniekam jāseko visiem pagājušās dienas piedzīvojumiem un padarītās kļūdas jānožēlo. Par katru labu darbu viņš priecāsies. Jo izjustāk viņš pārdzīvos, jo noteiktāk sirdī ierakstītais izdzisīs. Paliks tikai labais, un tas stiprinās viņa sirdsapziņu. Vēlākos gados arvienu mazāks paliks nožēlojamo darbu skaits, un viņa dvēseles spēks milzīgi pieaugs. Sistēmatiskā metode palīdzēs viņam atbrīvoties no šķīstīšanās uguns pēc nāves.

Šo vakara vingrinājumu un bez tam vēl vienu rīta vingrinājumu vajadzētu izpildīt ik dienas. Tie stiprinās garīgo redzi un padarīs dzīvi tīrāku un cēlāku.

* * *

Maksis Heindels.

Aiteriskā redze ūdensvīra laikmetā

Vērša laikmeta beigās, apmēram pirms 4000 gadiem, izvēlētā tauta bēga no draudošajām briesmām Ēģiptē uz „apsolīto zemi”. Mozus, kā galva visos vecos ezoteriskos attēlos ar savītiem auna ragiem izrotāta, vadīja izceļotājus pa tuksnesi. Ragi simbolizēja 2000 gadīgā auna laikmeta varoni. Šinī laikmetā pavasara saule, atrasdamās auna jeb jēra zīmē, ekvatoru krustojot, Lieldienas rītā sārti liesmoja izredzēto durvju atverēs. Tas pats notika, kad saule zivju zīmes konstellācijai tuvojās, un Jānis, Mesijas reliģijai piegrieztos cilvēkus, Jordānā kristīja. Tāpēc Jēzus savus mācekļus nosauca par „cilvēku zvejniekiem”. Kā toreiz, kad saule auna konstellāciju krustoja, izredzētie Lieldienās Jērus kāva, tā vēlāk ticīgie zivju zīmē paklausīdami baznīcas pavēlei, gavēņa laikā ēda zivis.

Laikā, kad saule atstāja vērša konstellāciju, nosauca tos cilvēkus, kas vērsi cienīja, par pagāniem un elka dievu kalpotājiem. Pestītājam arī atrada jaunu simbolu auna konstellācijā. Saulei šo zīmi atstājot, jūdu mācība jau bij kļuvusi par pagātnes reliģiju. No tā laika jaunās kristīgās reliģijas bīskapi valkā mitru, lai parādītu, ka tie ir zivslaikmetā, kas jau tuvojas beigām, uzticīgi baznīcas kalpi.

Apskatot nākotni pagātnes piedzīvojumu plāksnē, nevar tiešamību noliegt, ka drīz iestāsies jauns laikmets. Tas notiks, kad saule ieies ūdens vīra konstellācijā. Un līdz ar jauna laikmeta iestāšanos, ievērojot pagātni, droši vien sagaidāma jauna reliģijas parādība, kas stāvēs augstāk par tagadējo reliģisko jēdzienu. Ja neesam ne pagāni, ne elka dievu kalpotāji, tad mums jāsagatavojas, lai jaunajiem ideāliem varētu piemēroties.

Jānis Kristītājs skaidriem vārdiem sludināja savu evaņģeliju, uzaicinādams sagatavoties nākošām lietām. Cilvēkus biedinādams, viņš sacīja, ka cirvis jau ir likts pie koka saknes. Viņš brīdināja cilvēkus no nākošā soda, kad Dieva dēls nāks, lai nošķirtu pelavas no kviešiem un tās sadedzinātu. Turpretīm Kristus salīdzināja evanģeliju ar skāba rauga mīklu.

Pirmā acumirklī ir liekas Jāņa aizrādījums, ka cirvis jau pielikts pie cilvēciskās sabiedrības pamatiem, pareizāks nekā Kristus salīdzinājums ar maizes skābēšanas procesu. Patiesībā pēdējais ir daudz piemērotāks. Skābēšanu pārbaudot, atrodam, ka notiek ķīmiska pārveidošanās, karš mazumā, kur katrs miltu atoms pilnīgi pārveidojas. Tomēr šis atomu karš, šī ķīmiskā pārveidošanās, ir maizes sagatavošanai nepieciešama, jo bez rūgšanas procesa maize būtu smaga, negaršīga un nesagremojama.

Ūdensvīra – laikmeta sagatavošanas process jau iesācies. Un tā kā šī laikmeta zīme ir gaisīga, zinātniska un garīga, tad ir saprotami, ka laikmeta jaunā ticība pamatosies uz saprātu un būs spējīga dzīvības un nāves problēmu atrisināt. Tas notiks tādā veidā, ka reliģiskā sajūta un arī saprāts būs apmierināts.

Tādā pašā nolūkā arī rožkrustieši sniedz savu mācību sabiedrībai. Kā skābraugs mīklu pārvērš, tā pārvērtīsies mūsu bailes no nāves un nezināšanas, kur paliksim pēc nāves, zināšanā. Dzīvība, apziņa un nāve padoti stingriem likumiem, kas tik pat nemainīgi kā – Dievs. Šie likumi paceļ cilvēkus arvien augstākā, cēlākā un daiļākā apgarotības stāvoklī. Šo likuma pazīšana iededzina cilvēka sirdī cerības liesmu. Mēs sapratīsim, ka, ja pagātnē esam attīstījuši piecus jutekļus, tad nākamā laikā attīstīsim vēl vienu jaunu klāt. Šis juteklis mums palīdzēs redzēt augstāko pasauli un arī mūsu mīļos, kas fizisko ķermeni atstājuši un apdzīvo aiterisko, garīgo pasauli.

Ūdensvīra zīme simboliski apzīmē šī laikmeta nozīmi: vīrs lej ūdeni no krūzes, t i., vairāk atziņas un gaismas taps pār zemi izlietas. Ūdensvīra zīme ir gaisīga un stipri ietekmē aiteri. Atlantiskajā laikmetā gaiss bij mitrs un miglains. Miglai lietū sabiezējot un nolīstot, izcēlās plūdi, par kuriem arī bībelē runā. Mūsu zemes atmosfaira pēc tam kļuva sausāka. Saulei ūdens vīra zīmē ieejot, atlikušais mitrums izzudīs un tad sausais gaiss būs daudz labvēlīgāks mūsu aiteriskai redzei nekā tagad. Kalifornija ir sausas elektriskas atmosfairas labvēlīgas iedarbības piemērs, kaut gan viņa vēl tālu nesasniedz ūdens vīra laikmeta gaisīgumu.

Ticība pārvērtīsies zinībā, un mēs triumfēdami varēsim izsaukties: “Nāve, kur ir tavs dzelonis, kaps, kur tava uzvara?” Bet viens ir skaidrs, ka tie, kas domā un cenšas jauno dienu sagaidīt, tiks daudz tālāk, nekā tie, kas to negaida vai pat par to zobojas. Skatu pirmo reiz iemetuši aiteriskas sfairās, tie domā, ka redz halucinācijas. Bez tam viņi nerunā par redzēto, jo bīstās, ka citi tos nenotur par jukušiem.

Rožkrustiešu sabiedrībā vecāko locekļu uzdevums ir nākošo ūdensvīra laikmetu apgaismot un rādīt tā audzinošo un uz priekšu traucošo ietekmi. Jau iepriekš cilvēcē jāiespiežas sekošām domām:

1. “Mirušo iedzīvotāju zeme” nav ieslēgta neizdibināmā noslēpumā. Par šo zemi ir ziņas, un tā ir sasniedzama gluži tāpat kā citas zemes, par kurām ceļotāji sniedz aprakstus.

2. Mēs stāvam šo durvju sliekšņa priekšā, aiz kurām patiesība glabājas.

3. Un galvenais ir tas, ka varam šīs dienas atnākšanu paātrināt, piesavinādamies zināšanas par gaidāmās pēc nāves dzīvi. Piesavinājušies mēs neizbīsimies noteiktā brīdī, bet gan zināsim par ko mums še esot jārūpējas, lai tur nebūtu svešumā.

Censoņiem un zinātājiem tomēr jāsaprot, ka no viņiem prasīs lielāku atbildību un zināšanas nekā no citiem: “Kam daudz ir dots, no tā arī daudz prasīs.” Rožkrustieši neslēpj “savu gaismu zem pūra”, bet gan vēlas, lai viņu deva katram palīdzētu, un sajēmējs to atkal tālāk citiem apgaismotu. Būtu vēlams, ka ieinteresētie lasītāji – meklētāji to ievērotu.

Aiteriskā redze līdzinās X-staru redzei. Tā palīdz tās ieguvējam redzēt, cauri visiem priekšmetiem, pie kam daudz skaidrāk un pamatīgāk nekā ar X-stariem. Tāpēc arī ūdens vīra laikmetā daudz lietu būs citādu nekā tagad. Tā, piem., būs viegli anatomiju studēt, audzējus un citas iekšējas vainas atrast. Mūslaikos pat slaveni ārsti nožēlodami atzīstas, ka bieži nevarot pareizo diagnozi uzstādīt. Ieguvuši aiterisko redzi, varēsim viegli anatomisko uzbūvi un fizioloģiskos procesus novērot.

Protams, aiteriskā redze nedos mums iespēju vienam otra domas redzēt, jo tās sastāv vēl no daudz smalkākas vielas. Tomēr šī redze aizkavēs mūs divpusīgu dzīvi dzīvot: mājas izturēties citādi nekā sabiedrībā. Ūdens vīra laikmetā nebūs vairs noslēptības, ko nevarēs katrs, kas to vēlas, redzēt. Nevarēs vairs kalponēm likt pateikt nepatīkamiem viesiem “kunga nav mājas”. Jaunajā laikmetā godīgums un taisnīgums būs dzīves likums. Mēs nevarēsim netaisni būt, bez kā citi to neredzētu. Būs arī raksturi, kas ies ļaunus ceļus, bet viņus varēs pazīt un no tiem izsargāties.

No sacītā mēs varam nākošā laikmetā daudz citu aiteriskās redzes iespējamību nojaust. Tie, kas visvairāk piesliesies jaunajiem apstākļiem, būs šī laikmeta pionieri. Tur “nebūs vairs nakts”, tur “dzīvības koks” atkal zaļos un caurspīdīgā “aiteriskā jūra” spiedīsies visām lietām cauri un apgaismos tās.

* * *

Jūtu pasaules ļaunā ietekme.

Daudzus noziegumus, pat slepkavības, ir pastrādājušas sensitīvas personas, atrazdamies zem zemākās jūtu pasaules spēku ietekmes. Tā kā katra cilvēka doma atspoguļojas neredzamajā pasaulē, tā tur savienojas ar citām līdzīgām domām un kļūst par aktīvu vienību jeb pusintelliģentu spēku. Kad, ar šo spēku nāk sakarā kāds negatīvs prāts, kam dzīvē nav noteikta mērķa, kas šaudās uz visām pusēm un kam nekad nav nekādu individuālu domu, bet tas atspoguļo tikai citu domas, - šādu negatīvu prātu ļoti viegli var piespiest darboties klejojošas elementālas domas, kas var kļūt ļoti spēcīgas. Sevišķi tagadējā laika jūtu pasaule ir pilna ar domām par pašnāvību, noziegumiem u.t.t. Negatīvie prāti ļoti viegli var krist par upuri šādām domām Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi šinīs laikos prātu pastāvīgi nodarbināt ar kādu noteiktu darbu, turēt sev priekšā kādu ideālu, lai censtos to sasniegt. Tad negatīvās un graujošās domas par naidu, slepkavību, zādzību, pašnāvību u.c. nevar atrast cilvēka prātā apstāšanās vietu un cilvēks ir pasargāts no viņu ļaunās ietekmes.

(Rosicrucian Magazine)

* * *

Iekšējā gaisma.

Pagājušā mūsu spirituālās attīstības laikmetā mēs meklējām gaismu ārpus sevis, bet tagad mēs esam sasniegusi to punktu mūsu evolūcijā, kad mums Kristus gaismu jāmeklē mūsos pašos, mūsu iekšienē, un jāsacenšas ar Viņu, padarot sevi par „dzīvu upuri”, kā Viņš to ir darījis.

Kad mēs esam gatavi sekot Viņa pēdās un arī paši sevi upurēt, kad varam sacīt iz savas sirds dziļumiem “Tavs prāts lai notiek, ne mans”, tad mēs droši esam atraduši gaismu paši sevī un no tā brīža mēs vairs nejutīsim tumsu sev apkārt. Mēs staigāsim gaismā.

* * *

Home | Baskājis Irbīte | Brāļu draudzes | Rožkrustieši | Svēdenborgieši

This site was last updated 02/24/07