(132. - 137.lpp)

Upanišadā sastopams ievērojams izteiciens: "Es nedomāju, ka es Viņu labi pazīstu, vai ka es Viņu zinu, nedz arī - ka es Viņu nezinu" (Nāham manye suvedeti no na vedeti veda ca. Kena Upan. 10.) Bezrobežīgi esošo ar prāta zināšanām mēs nekad nevaram izzināt. Bet, ja viņš mums būtu galīgi nesasniedzams, tad viņš mums nebūtu absolūti nekas. Patiesība ir tā, ka mēs viņu zinam, un tomēr to nezinam.

Tas paskaidrots citā Upanišadu izteicienā: "Vārdi un domas ir maldīgi, ja ar tiem grib uztvert Brahmu; bet kas pazīst Viņu ar savu prieku par Viņu - tas ir brīvs no jebkādām bailēm." (Yato vāco nivartante aprāpya manasā saha, ānandam brahmano vidvān na vibheti kutaścana. Taittirīya Up. 2,9,1.)

Intelektuālās zināšanas izpaužas pa daļai, jo mūsu saprāts ir instruments un vienīgi mūsu būtnes daļa; tas var mums paskaidrot par lietām, kuras var sadalīt un analizēt, un kuru īpašības var tikt stingrā secībā klasificētas. Bet Brahma ir pilnīgs, un zināšana, kas izpaužas tikai pa daļai, nekad nevar būt zināšana par Viņu.

Bet Viņu var iepazīt priekā, mīlestībā. Jo prieks ir pilnīga zinība, tā ir zināšana ar visu mūsu būtni. Intelekts nošķir mūs no izzinamām lietām, bet mīlestība iepazīst savus priekšmetus, saplūstot ar tiem. Šāda zināšana ir tieša un nepielaiž šaubu. Viņa ir tas pats, kas sevis pazīšana, tikai vēl plašāka.

Tādā kārtā, kā Upanišadās sacīts, prāts nekad nevar pazīt Brahmu, vārdi nekad nevar to aprakstīt; Viņu var iepazīt vienīgi mūsu dvēsele, vienīgi tās prieks par Viņu, vienīgi tās mīlestība. Vai citiem vārdiem, mēs varam nākt sakarā ar Viņu tikai vienībā - visai mūsu būtnei saplūstot ar Viņu. Mums jābūt vienai būtībai ar mūsu Tēvu, mums jābūt pilnīgiem, kāds Viņš ir.

Bet kā tas var būt? Bezgalīgajā pilnībā jau nevar būt pakāpju; mēs nevaram arvien vairāk un vairāk ieaugt Brahmā. Viņš ir absolūtais Vienvienīgais, un nevar jau būt kāds vairāk vai mazāk pats sevī.

Patiesībā Paramātmana, augstākās dvēseles piepildīšanās mūsu antarātmanā, mūsu iekšējā individuālajā dvēselē, atrodas absolūtas pilnestības stāvoklī. Mēs nevaram domāt par šo stāvokli ne kā par nebūtību, nedz arī, ka tas būtu pakāpenīgs veidošanās process, kas atkarīgs no mūsu ierobežotajiem spēkiem. Ja mūsu kopsakars ar dievišķīgo būtu vienīgi mūsu pašu darbs, kā gan mēs varētu paļauties uz to kā uz patiesību, un kā gan tas varētu mums sniegt atbalstu?

Jā, mums jāzina, ka mūsos ir kaut kas, kur izbeidzas izplatījuma un laika vara un kur attīstības elementi aiznirst vienībā. Šai mūžīgajā ātmana, dvēseles miteklī Paramātmana, augstākās dvēseles atklāšanās ir jau piepildīta. Tālab Upanišadā sacīts: "Kas pazīst Brahmu, patieso, visa zinātāju un bezrobežīgo, kā apslēptu dvēseles dziļumos, kas ir augstākā debess (neskartā apziņas debess), tam piepildās priekā visi vēlēšanās objekti vienībā ar visa zinātāju Brahmu." (Satyam jnānam anantam brahma yo veda nihitam guhāyām parame vyoman so'śnute sarvān kāmān saha brahmana vipaścitā. Taittirīya Up. 2,1.)

Apvienošanās jau notikusi. Paramātmans, augstākā dvēsele, izvēlējies sev kā līgavu šo mūsu dvēseli, un laulība jau izpildīta. Svinīgā mantrama atskanējusi: "Lai tava sirds ir kā mana sirds!" (Yad etad hridayam mama tad astu hridayan tava.) Šī laulība jau piepildīta un tanī nav vairs vietas attīstības rosmes rituālam. Ešah - ko var apzīmēt vienīgi kā Tas, - tiešā bezvārda klātbūtnē esošais, arvienu ir šeit, mūsu būtības dziļākās dzīlēs. "Šis ešah vai Tas ir tā otra augstākais mērķis; Tas ir viņa augstākais dārgums; Tas ir viņa augstākais mājoklis; Tas ir viņa augstākais prieks." (Ešāsya paramā gatih; ešāsya paramā sampat; ešāsya paramo lokah; ešāsya paramā ānandah. Brihad Āranyaka Up. 4,3,32.) Jo augstākās mīlestības laulība piepildīta bezlaicīgā laikā. Un tagad turpinās nebeidzamā līla, mīlas rotaļa. Tas, kas iegūts mūžībā, tiek dzīts tagad laikā un izplatījumā, priekos un bēdās, šai pasaulē un aizsaulē. Kad dvēsele līgava to pilnam izpratusi, tās dvēsele pildās ar svētlaimi un mieru. Viņa zina, ka tā, līdzīgi upei, vienā savas būtības galā aizsniegusi sava piepildījuma okeānu, bet otrā tā atrodas mūžīgi ceļā uz tā sasniegšanu; vienā galā tā ir mūžīgs miers un pilnība, otrā - nemitīga kustība un maiņa. Kad viņa zina, ka abi gali nešķirami saistīti, tad tā pazīst arī pasauli kā savas paša mājas, jo tā pasaules Valdnieku atzinusi kā savu Kungu. Tad katrs tās kalpojums kļūst mīlestības kalpojums, tad visas tās bēdas un dzīves likstas top pārbaudījumi, ko tā panes ar gavilēm un smaidiem, lai pierādītu savas mīlestības stiprumu un lai attaisnotu sava Iemīļotā cerības. Bet tik ilgi, kamēr viņa paliek stūrgalvīgi tumsā, kamēr tā neatsedz savu šķidrautu, neatzīst savu Iemīļoto un pazīst pasauli vienīgi bez kopsakara ar Viņu, tikmēr tā kalpo šeit kā kalpone, kurpretim pēc savas tiesības viņa varētu valdīt kā karaliene; tā maldās šaubās un raud skumjās un pagurumā. "Tā klīst no trūkuma uz trūkumu, no bēdām uz bēdām un no bailēm uz bailēm." (Daurbhikšāt yāti daurbhikšam, kleśāt kleśam, bhayād bhayam.)

...

Mēs jūtam, ka neesam sasnieguši savu mērķi; un mēs zinām, ka lai kā mēs cenšamies un pūlamies, mēs nenonākam līdz galam, mēs neaizsniedzam savu ilgu tēlu. Līdzīgi bērnam, kas nav apmierināts ar savām lellēm, mūsu sirds kliedz: "Ne tas, ne tas." Bet kas tad ir šis citādais? Kur gan ir šis tālākais krasts?

Vai tas ir kaut kas cits, nekā tas, kas mums jau ir? Vai tas ir kaut kur citur, nekā šeit, kur mēs atrodamies? Vai tā ir vēlēšanās atpūsties no visiem mūsu darbiem, atbrīvoties no katras dzīves atbildības?

Nē, taisni pašā mūsu darbības būtībā mēs meklējam mūsu mērķi. Mēs saucam pēc viņa krasta, pat kad jau tanī stāvam. Kamēr mūsu lūpas lūdzas, lai mūs ved arvienu tālāk, mūsu darbīgās rokas nekad nav piekusušas.

Patiesi, Tu, prieka okeāns, šis krasts un viņš krasts, abi tie Tevī ir viens. Kad es nosaucu šo krastu par manu, otrs top man svešs; un nepārdzīvodama šo vienbūtību, kas manī, mana sirds nemitīgi sauc pēc kā cita. Viss šis manējais un šis otrais gaida pilnīgu izlīdzināšanos Tavā mīlestībā.

Šis mans "es" nopūlas grūti, dienu un nakti, lai aizsniegtu mājas, ko tas pazīst kā savējās. Ak vai, viņa ciešanām nebūs gala, kamēr tas nebūs spējīgs šīs mājas saukt par Tavām. Tikmēr joprojām tas cīnīsies un viņa sirds nemitīgi sauks: "Laiviniek, pārcel mani viņā krastā!" Tiklīdz šīs manas mājas taps par Tavām, šai mirklī mans "es" būs kļuvis pāri, pat ja vecās sienas vēl to ieslēdz. Šis "es" ir neapmierināms. Tas cenšas pēc ieguvuma, ko tas nekad nespēj sakausēt ar savu garu, ko tas nekad nespēj aizturēt un uzglabāt. Pūlēdamies sagrābt savās rokās to, kas ir visu labā, tas kaitē citiem un kaitē savukārt arī pats sev, un kliedz: "Pārcel mani pāri!" Bet kolīdz tas būs spējīgs sacīt: "Viss mans darbs ir Tavs, " viss paliks kā bijis, bet mūsu "es" būs kļuvis pāri.

Kur gan es varu sastapt Tevi, ja ne šais manās mājās, ko es padarījis par Tavām? Kur gan es varu savienoties ar Tevi, ja ne šai manā darbā, kas pārvērsts par Tavu? Ja es pametīšu savas mājas, es neatradīšu Tavas mājas; ja es pārtraukšu savu darbu, nekad es nespēšu piebiedroties Tev Tavā darbā. Jo Tu mājo manī un es Tevī. Tu bez manis un es bez Tevis - neesmu nekas.

Tālab atskan mūsu māju vidū un mūsu darbā lūgšana: "Pārcel mani pāri!" Jo šeit plešas jūra, un taisni šeit atrodas otrais krasts, kas gaida, lai to aizsniedzam, jā - ne kaut kur tālumā, nedz citur kur, bet šeit ir Viņš, mūžīgi Klātesošais.