Tautasdziesma

03/02/06

Home
Tautasdziesma
Raksti
Svētvietas un pilskalni
Akmeņi
Avoti
Klintis un Zīmes
Teikas un Pasakas

 

Dziesmas, ko latviešu tauta gadu simteņiem dziedājusi

Dzirksteles, atblāzmas... Dzirksteles un atblāzmas no varena ugunskura, no stipras un dzidras kultūras. Kultūras ar ne mazāk spēcīgu dvēseles kultivēšanas tradīciju, cilvēka iekšējo spēku attīstības tradīciju pagātnē kā Indijas, Tibetas, Ķīnas senajās kultūrās. Lai šodien to spētu kaut vai nojaust, nojaust, par ko tomēr šajās dziesmās iet runa, tam ir vajadzīgi tulkotāji. Varbūt tie īstie tulkotāji tikai nupat dzimst, varbūt pat nav vēl piedzimuši, tomēr, kas ir, tas ir...

 

* * *

Arī josta ir sava veida dziesma - dziesma par godu Skaistumam.

Kāda no Lielvārdes jostām no "Latvju rakstu" etnogrāfiskā materiāla. Abu virzienu ugunskrusti - viens no izplatītākajiem elementiem jostu rakstos - ataino gan kosmisko, gan individuālo attīstības enerģijas cirkulāciju.

 

* * *

Divi sirmi kumeliņi

Uz akmeņa auzas ēda:

Abiem bija zelta segli,

Sidrabiņa iemauktiņi;

Pie segliem Saule lēca,

Pie iemauktu Mēnestiņš;

Pavadiņas galiņā

Rīta zvaigzne ritināja.

Kam tie tādi kumeliņi

Pie Saulītes nama duru?

Dieva dēla kumeliņi,

Saules meitas vedamāsi.

Tie zināja zemei galu,

Tie jūriņas dibentiņu;

Dienu loka zaļas birzes,

Nakti jūras ūdentiņu!

 

* * *

Man bij' viena balta pupa,

čiru viru bum

Nezināju, kur stādīt

čiru viru bum

Pa pūram, pa pūram, pa turku pupu pūram,

Pa pūram, pa pūram, pa turku pupu pūram

Stādīj' smilšu kalniņā,

Pašā jūras maliņā.

Tā izauga tieva, gara,

Līdz pašām debesīm.

Es uzkāpu debesīs

Pa pupiņas zariņiem.

Tur redzēju Dieva dēlus

Sēdim galda galiņā.

Sēdim galda galiņāi,

Zelta kokles koklējam.

Zelta kokles koklējam,

Zeltābolu spēlējam.

 

* * *

Kas varēja grožus vīt

No straujā ūdentiņa?

Kas varēja vilnu cirpt

No pelēka akmentiņa?

Dieva dēli grožus vija

No straujā ūdentiņa,

Saules meitas vilnu cirpa

No pelēka akmentiņa.

 

* * *

Cīrulīti mazputniņ

Negul' ceļa maliņā

Negul' ceļa maliņā

Garām brauca lieli kungi

Traucēj' tavu perēklīt'

Traucēj' tavu perēklīt'

Laidies jūras līcītī

Aiz puriemi, aiz mežiem

Aiz puriemi, aiz mežiem

Ne tur ceļu, ne tur taku

Ne tur brauca lieli kung'

Ne tur brauca lieli kung'

 

* * *

  • Solvita Lodiņa - Šķēle - "Bārenītes tikums latvju daiņās"

  • Solvita Lodiņa - Šķēle - "Jāņu dienas noslēpumi"

  • Solvita Lodiņa - Šķēle - "Pasaules olas trīsas"

  • * * *

    Fragments no Svami Šivanandas no Rišikešas grāmatas "Bhakti jogas būtība" par latviešu sankirtanu:

     

    Latviešu dvēselēs mēs atrodam spilgti iezīmētu ideju par dziesmas universālo spēku. Ne tikai tas, ka dziesma palīdz vieglāk pārciest dzīves grūtības, bet dziesmas gars kliedē ienaidu, kamēr dziesmas spēks aptur bultas un atvaira uzbrukumus. Tieši tāpēc latvieši cer, ka viņu dziesmas gars un skaņa aizsniegs pāri viņu pašu zemes robežām. Dziesma būs saite, kas vieno nāciju garīgās kultūras un būs brālības un miera veicinātājs...

     

    * * *

    Psihofizioloģiskās un garīgās prakses tradīcijas un latviešu folklora.

    1.Saules koks. 

    Mēs esam ļoti bagāta tauta. Mums ir savākts grandiozs folkloras materiāls. Dainas, teikas, pasakas, ticējumi, paražas, buramvārdi. Biezi, jo biezi sējumi. Ne mazāk kā lielo pasaules kultūru Svētie Raksti. Ne reti, klausoties tautas dziesmas vai lasot pasakas, izbrīnu rada dīvainie vārdu lietojumu, savādās jēdzienu kombinācijas, bet vai bieži mēs tomēr piedomājam par to nozīmi. Par to, ko dziesmas teicēji ir gribējuši ar šo negaidīto, savādi neikdienišķo lietojumu pateikt. Vai tiešām tas ir tikai poētisks izteiksmes līdzeklis dabas skaistuma aprakstam? Vai arī tomēr tur ir apslēpts kāds dziļāks saturs šajās paradoksālajās izteiksmes formās?! Manuprāt, visdīvainākais ir tas, ka ir ļoti maz folkloras materiāla pētnieku, zinātnieku, kas būtu vēlējušies nopietni analizēt dainas, pasakas, teikas, paražas šādā skatījumā. Un ne tikai zinātniskajā, bet arī tā saucamajā ezoteriskajā materiālā, spiristiķu un mistiķu vidē mēs gan samērā daudz par to runājam kuluāros, bet rakstītā vārdā arī šobrīd ir ļoti maz materiāla. Varbūt tomēr būtu pienācis laiks soli pa solim ķerties klāt. Ja nevaram paši, varbūt jātulko folkloras materiāls svešvalodās, pirmkārt jau angļu valodā, priekš tiem, kas to spēj izdarīt. Var jau teikt, ka dainas netulkojas, ka šo materiālu nav iespējams īsti adekvāti pārtulkot pēc būtības, bet tad to pašu var teikt arī par Bībeli, vēdiskajiem tekstiem, budistu sutrām utt.. Arī šie teksti taču oriģinālā ir ne reti poētiskās formās, ļoti cieši saistīti ar oriģinālās valodas struktūru, lietojumu īpatnībām utml. Bet tomēr tos tulko un ir arī visai veiksmīgi tulkojumi. Burtiskais tulkojums, parindenis būs vienmēr iespējams, un, ja arī parindenī ir kas ļoti specifiski saistīts ar to kultūru, kur teksts ir radies, tad ar komentāru to var padarīt saprotamu ikvienam. Nu ja, deminutīva formas tādā veidā kā mūsu dainu valodā vairumā moderno valodu neeksistē, taču tas ne tik ļoti ietekmē saturu. Tas tiešām vairāk ietekmē poētisko iedarbību, ne saturu.

    Viena no ļoti izplatītām, ar psihofzioloģisko vai baltu tradicionālās senās jogas praksi saistītām tēmām ir Saules koka tēma. Garā pupa, Austras koks, ozoliņš, kupla liepa, paparde. Ikviens no šiem tēliem var parādīties folkloras materiālā iekšējā koka lomā, pa kura zariem cilvēks virzās pretī noteiktai citādai pieredzei, pasaulei, kur satiek Dieva dēlus, Saules meitas, nokaļ zobentiņu no debesu bišu dzeloņiem, atrod papardes ziedu, kas piepilda visas vēlēšanās, iemācās visas valodas, uzzina visus pagātnes un nākotnes noslēpumus utt., utjp. Galu galā ko tad citu simbolizē Jāņu nakts pūdeles stabs, ja ne to pašu Dzīvības koku un cilvēku, kas ir realizējis savu pilno garīgo potenciālu. Jā, protams, tur ir arī seksuālā simbolika. Tāpēc, ka seksuālais un garīgais ir saistīti. Viena un tā pati enerģija, uz āru vērsta izpaužas kā seksuālā, bet vērsta uz iekšu pārvēršas par garīgo.

    34039-4

    Man bij viena balta pupa,
    Es nezinu, kur stādìt,-
    Stādu rožu dārziņâ,
    Stādu smilkšu kalniņâ?
    Ta uzauga liela gaŗa
    Līdz pašàm debesìm.
    Es uzkāpu debesîs
    Pa tim pupas zariņiem.
    Es redzeju Dieva dēlu
    Kumeliņu sedlojam.

    Kas ir šis vienlaikus smilšu kalns un rožu dārzs, kur tautas dziesmas dažādās variācijās stāda balto pupu vai Turku pupu vai baltu rozi. Tā ir mūsu pašu materiālā pasaule, manifestācijas līmenis. Ārējiem jutekļiem sajūtamās pasaules līmenis.

    Att.1. Jāņu nakts pūdele...

    Garīgā koka tēls ir vispārizplatīts tēls dažādu tautu folklorā, un tas ir dažādu garīgo kultūru neatņemama sastāvdaļa. Tikai daži piemēri redzami attēlos 2. – 10..

    Att.2. Esēņu Dzīvības koks no esēņu materiāliem, kas veidoti pamatojoties uz senajiem esēņu tekstiem, tādiem kā „Esēņu miera evaņģēlijs” - http://www.essene.com/GospelOfPeace/TheHolyStreams.htm

    Att.3. Jogas dzīvības koks ar augšup un lejup vērstiem zariem (no Paramahamsa Hariharanandas grāmatas „The Bhagavad Gita in the Light of Kriya Yoga”)

     

    Att.4. Jogas dzīvības koks - čakru sistēmas sens zīmējums...

     

     

    Att.5. Jūdu tradīcijas Dzīvības koks.

     

    Īpaši interesants un bagāts materiāls Rietumu kultūrā ir saistīts ar kaduceju, Merkūra - spārnotā dieva zizli. Neskaitāmi attēli dažādā kontekstā līdz pat šodienas satiksmes, medicīnas u.c. simboliem.

    Att.6. Kaduceja attēls uz senas monētas

     

    Att.7. Kaduceja attēls puķes veidā

    Att.8. Klasisks kaducejs

     

    Att.9. Kaduceja koks

     

    Att.10. Kaducejs un lidojošās lauvas

     

    Rožu dārzs tāpēc, ka tieši šeit manifestējas tie ziedi un augļi, kuru dēļ, vēlēšanos vadīta, dvēsele ir iesaistījusies materiālās pasaules drāmā pamezdama garīgo pasauli, Ēdenes dārzu un uzvilkdama apģērbu no ādām – fiziskās izpausmes veidu.

    11406-7

    Sarkanbalta roze zied
    Liela ceļa maliņâ.
    Kam tu augi, kam ziedeji,
    Kam puisišus kaitināji.

    Un smilšu kalns tāpēc, ka pati par sevi šī materiālā manifestācija, kas tā piesaista cilvēku, ir tukša, it kā neauglīga pēc būtības. Arī sanskritā šo pasauli sauc par mritjuloku, jo tajā ir neatmaināms likums, ka viss ir mirstīgs. Nav nekā mūžīga zem saules, „niecība vien”, kā saka gudrais Zālamans.

    4996-0

    Es stādiju baltu puķi
    Baltâ smilšu kalniņâ.
    Ta izauga liela gara
    Līdz pašàm debesim.
    Es uzkāpu debesîs
    Pa puķites lapiņàm.
    Tur redzeju Dieva dēlu
    Kumeliņu sedlojot.

    Bet garīgais un materiālais ir tajā cieši saistīti.

    Jo tomēr tieši tas ir materiāls, kurā izaug baltā pupa vai baltā roze, pa kuras zariem cilvēks var uzkāpt Debesīs. Tās ir tikai vienas monētas dažādas puses. Patiesībā viss ir tikai gara izpausmes dažādi līmeņi. Pastarīte pastaigādamies gar Daugavu sniedzoties pēc baltajām rozēm iekrīt Daugavā, bet „Daugaviņa nepanesa, tā iznesa maliņā...”, un

    Tur uzauga kupla liepa
    Deviņàmi galotnèm,
    Tur sēdeja Dieva dēlis,
    Zelta kokles kokledams.

    (no 33625-7)

    Zelta kokles sižets, tāpat kā zirgu seglošanas sižets ir citi ļoti noturīgi sižeti. Par kokli mazliet vēlāk, bet par zirgiem un to seglošanu, tas ir atsevišķas analīzes priekšmets. Atgriežoties pie iepriekšējās tēmas pie dzīvības koka dažādiem aspektiem latviešu folklorā apskatīsim vēl mazliet plašāk papardītes aspektu. Strauberga „Latviešu tautas paražas” (Rīga, 1944., 85.lpp.) lasām... „Papardes zieda meklēšana ir viena no Jāņu nakts skaistākām paražām, ap kuru saistās daudzas tautas tradīcijas tāpat kā daudzi gājuši papardes ziedu meklēt, nebaidīdamies ne no kādām briesmām. Kurš iegūst papardes ziedu, tas zina visus pagātnes un nākotnes noslēpumus... Jāņu naktī pulksten 12-os vajag aiziet uz mežu, tādā vietā, kur ir papardes. Paklāj zem paparžu krūma mutautiņu, tad no vienas lapas birs zemē sidraba ziediņi; pašam cilvēkam vajag skatīties uz mutautiņu, kur birst paparžu ziedi. Un viņam apkārt kauks visādi zvēri un čūskas. Ja cilvēks paskatās uz tiem zvēriem, tad viņš nomirst, ja tas var pavadīt pusnakts laiku, ja tas var pavadīt pusnakts laiku, tad tam vajag izraut to lapu no zemes, kurai ir nobiruši sidraba ziediņi.” Ne vienreiz vien pārlasīdams folkloras pierakstus par papardes zieda tēmu nekad tā arī neesmu varējis saprast, no kurienes radās vēlāk banalizētā papardes zieda primitīvi seksuālā interpretācija.

    Pie tam varam vēl piezīmēt, ka folklora ļoti labi zina, ka paparde pati par sevi principā nezied...

    Mūžam sila papardite
    Zelta zieda neziedēja;
    Mūžam kalpa līgaviņa
    Laba vārda nedzirdēja.

    (no 12084-0)

    Tā vai citādi, bet papardītei ir īpaša nozīme. Tā ir „Māras papardīte” un šajā kontekstā nav mazsvarīgs fakts, ka Māra tautas dziesmās manifestējas arī kā melna odze. „Melna odze ietecēja manā govu laidarā, tā nebija melna odze, tā bij’ govju Māršaviņa...” (32446). Māras papardīte tieši tāpēc, ka runa atkal iet par tā paša Dzīvības koka simbolu.

    Vaj tàs visas Jāņu zāles,
    Ko plūc Jāņu vakarâ?
    Cita bija Jāņu zāle,
    Cita Māras papardiņa.

    (no 32399-0)

    Vēl to sauc arī par „svēto papardīti”

    32408-0

    Ei, svētā papardite,
    Ka raudaji Jāņu nakti?
    -Kā man bija neraudāt,
    Veļanieši [jodu māte] ziedu rāve.

    No pēdējās dziesmas paliek jautājums kāpēc notiek tik slikti un, kas ir jādara, lai tik slikti nenotiktu? Protams, arī tas, ka, iespējams, paparde zināmos apstākļos var „uzziedēt” kā degošais krūms, respektīvi, tās izdalītās ēteriskās eļļas var būt novērojamas tveicīgā naktī kā mirdzums ap to, kā to daži biologi ir rakstījuši, droši vien nebūs pavisam nenozīmīgs, jo senie teksti bieži izmanto dabā pastāvošo simboliku. Un vēl jāpiezīmē, ka stāsts par Jāņos ziedošo papardi nebūt nav specifiski tikai latviešu folklorai raksturīgs. Atceroties kaut vai Gogoļa „Sv. Jāņa vakars”, bet par to varbūt nebūtu, ko brīnīties, jo senā slāvu kultūra patiesībā ir ļoti tuva baltu kultūrai, taču laikam jau arī ķeltu un somugru kultūrām tie nav pavisam sveši. Tā sakot pietiekami universāls pagāniskās Eiropas sižets.

    (33786-0)

    Ik rītiņa Saule lēca
    Sarkanā’i kociņâ,
    Jauni kungi veci tapa,
    To kociņu meklēdami.

    Es atradu to kociņu,
    Brāļa govis ganīdama.

    Dziesma ir paradoksāla, jo tajā nav nekā no konteksta informācijas. Kāpēc būtu jāmeklē šis koks un kas notiek, kad to atrod? Domāju, ka šobrīd no visa iepriekšējā mēs jau saprotam, par ko šeit iet runa. Šajā kokā ik rītiņu Saule lec, jo tas ir Dzīvības koks. Saule ir dabisks Gara simbols (skat. Att.11. – 13.). Un tā nu tas ir, ka kungi parasti ir pārāk aizņemti ar sevi, tāpēc viņiem ir par tālu līdz šim kokam, vienkāršai ganītei tas ir daudz tuvāks un iespējamāks pasākums.

    (13373-0)

    Daiļa puķe dārzâ auga,
    Vēl daiļaka jūriņâji,
    Zelta zari, zīda saknes,
    Sudrabiņa lapiņàm.

    Arī šajā dainā stāsts galu galā nonāk līdz tai pašai kuplajai liepai un koklēm no šīs liepas saknēm un stabulēm no zariem. Runājot par zelta koklēm, stabulēm un visbeidzot par vara bungām te atkal ir neskaitāmas paralēles citu tautu garīgajās tradīcijās. Pieminot kaut vai Pitagora sfēru mūziku (skat. Att.14.), „...un visas Debesis kā muzikālā rinda un skaitļi...”. Kabīrs par to runā savās poēmās „... Tur debesis pārplūst mūzikā... tur arfas stīgas šķind, un tur bungas dārd...” un „... šī miesa – Viņa lira; Viņš uzvelk tās stīgas, un izvilina no tās Brahmas melodiju...” Šivas bungas, pie kuru sitieniem dejo Kali, Pasaules Māte (skat. Att.15.) un „Jānīts sita vara bungas vārtu staba galiņā’i” (32636-2) nav jau gluži viens un tas pats stāsts, bet tomēr ir stāsts, ko stāsta to pašu seno ūdeņu čalas. Psihotehniskā nozīmē detaļas ir iespējams izlasīt neskaitāmos tekstos sākot no Deividas Nīlas Tibetas ceļojumu piezīmēm līdz Svami Šivanandas no Rišikešas fundamentālajam darbam „Koncentrācija un Meditācija” un domājams, ka tajās šeit nav nepieciešams iedziļināties. Kas gribēs, sameklēs.

    Vēl tikai daži vārdi par to, par kādiem ūdeņiem iet runa? Par kādu jūru?

    Jūra parasti asociējas ar apziņu. Jūra ir radīšanas šūpulis. Tā simbolizē primāro apziņas matēriju, sākotnējos ūdeņus, kas ir visas radīšanas pamats (skat. Att.16.). Tas ir tas, ko sanskritā sauc par Čit. Jūru var identificēt arī ar Kosmosu kā tādu. Ne velti eksistē Pasaules Mātes dažādu aspektu asociācijas ar jūru. Mare un Māra, piemēram. Un tā mēs atkal atgriežamies pie Māras, kurai pieder arī Māras svētās papardes. Bet arī citu tautu mītos – Venēra piedzimst no jūras putām, kas rodas, kad jūrā iekrīt Krona (Laiks) nogrieztās dažas Urāna (Debesis) ķermeņa daļas. Jūra ir dārgumu pilna, bet tai pat laikā „...visa dārga jūras nauda nevērts dvēselītes...”

    Melna čūska miltus mala vidū jūras uz akmeņa

    To būs ēsti tiem kungiem, kas bez Saules strādināja

    Kas tie par miltiem, kas tie par kungiem? Jo vairāk atbilžu, jo vairāk jautājumu. Tomēr zināma jēgsakarīga kopaina sāk veidoties. Kokles varbūt var atkal ne tikai skanēt, bet arī būt sadzirdētas (skat. Att. 17.)

    Kur palika Dieva dēli?
    -Tie uzgāja debesîs,
    Zelta kokles kokledami,
    Grāmatiņu lasīdami.

    (2221-3)

    Att.11. Taisnības Saule no Jaunās Derības grieķu oriģināla 17.gs. izdevuma titullapas

     

    Att.12. Sita un Rāma Saules diskā (18.gs. indiešu miniatūra)

     

    Att.13. Džjoti – garīgā Gaisma (18.gs. indiešu miniatūra)

    Att.14. Pitagora sfēru mūzika prezentēta Keplera vienkāršo ģeometrisko figūru modelī

     

    Att.15. Kali, kas dejo Šivas bungu rīboņas pavadījumā

     

    Att.16. Sākotnējie ūdeņi (18.gs. indiešu miniatūra)

     

    Att.17. Kokle

     

    * * *

    Home | Tautasdziesma | Raksti | Svētvietas un pilskalni | Akmeņi | Avoti | Klintis un Zīmes | Teikas un Pasakas

    This site was last updated 03/02/06