Teikas un Pasakas

04/10/05

Home
Tautasdziesma
Raksti
Svētvietas un pilskalni
Akmeņi
Avoti
Klintis un Zīmes
Teikas un Pasakas

 

Teikas un Pasakas -

Naudītes teikas un pasakas

Naudižnieks (Alksnis Kristaps)

Balss, 1888. gada 40. numurs

Naudīte ir bagāta mežiem, kuŗos aug gan lapu, gan skuju koki. Tik lab lauki, kā meži ir kalnaiņi, ja – vietām pat romantiski – teiksmaiņi; sevišķi pieminams tas novads ap Pētervaldi un pie Īles ežām. Še starp kalniem atrodami ūdensbagāti purvi un purviņi, kuŗi vecos laikos gan visi bija ezari, zivīm un ūdens putniem bagāti. Purvi un purviņi ir ierobežoti zemju vallēm un dambjiem, kā tas redzams vietvietām Skaparu mežsarga mežā. Arī vietu nosaukumi liecina, ka šie purvji un dūkstāji agrāki bijuši ezari. Minētā mežā atrodam purvjus un purviņus gan nosauktus “Lāč ezars”, “Dēļ ezars”, “Sauss ezars”, “Jak ezars”, “Matīš ezars”, Riteniek ezars”, Pīnezars”, u.t.t. Gaduno gada purvji vairāk pieaug kokiem un krūmiem, pār “acīm” un “mārkām” pārklājas dūņāji, kā pāri ejot dūņas līgojas kā līgotnes. Kā šie kalnaiņie meži nav bez savām teiksmām un pasakām, ir pats par sevi protams. Tā Skaparu mežsarga mežā pie “Riteniek ezara” jeb purvja atrodas labi liels akmins, pa daļai sadragāts gan no pērkoņa, gan no cilvēkiem – akmiņlauzējiem. Agrāk šis akmins bijis pulka lielāks un vesels. Tad tur dzīvojis tāds ērmīgs mazs vīriņš zem akmiņa, kas ganus un pieguļniekus allaž nerojis. Reizi kāds nabags vīrs – nezin kādos laikos – pērkoņa negaisā gājis gaŗ minēto akmeni no medībām uz mājām. Pērkons briesmīgi vien grauzis un ērmotais vīrelis dancojis uz akmiņa un atkal pazudis zem akmiņa. Vecais turējis šo par kādu meža kustoni, un tādēļ iedomājies to nošaut. Viņš, neatrazdams pie sevim lodes, ielādējis bisē vienu no savām kamzoles sudraba kņopēm. Vīrelis patlaban iznācis uz akmiņa un raudzījies tumšajiem mākuļiem. Medinieks šāvis un ērms iekaukdamies pazudis zem akmiņa. Medinieks gājis uz mājām, bet ceļā saticis vecu vīru, sirmu bārzdu un lielu milnu rokā. Šis medinieku apturējis un teicis: “Tu labu darbu padarīji; tur mežā tu nošāvi velnu, kuŗu senis trenkāju ar šito milnu. Es esmu Pērkons, un tevi svētīšu līdz mūža galam.” To teicis, sirmbārzdis nozudis. Medinieks pārgājis mājā un uz sola apsēzdamies teicis: “Tā tanu gribas ēst! Kaut jel kas spēcīgs būtu vakariņās!” Te tūlīt gadījies spēcīgs ēdiens uz galda. Un tā arvienu notikušas medinieka vēlēšanās. Jo tik ko viņš ko vēlējies, te arī tas bijis klāt. – Vēl tagad pusnaktīs pie minētā akmiņa tā kā bērns brēcot, kā vista kladzinot.

Ļaudis teiksmo, ka minētā mežā viet vietām esot “uguns ceļi”. Pēc saules noiešanas varot zināt, kur tāds ceļš atrodoties, jo tad tai vietā karsta versme pretim nākot. “Uguns ceļš” arī atrodoties pie “Dēļ ezara”. Uz “uguns ceļa” nevarot cilvēks nedz gulēt nedz ēku būvēt. Pie Mazbraņķu rijas arī esot “uguns ceļš”, tur – nezin cik gadus atpakaļ – taisījuši jaunu riju. Vecs ubags, gaŗām iedams, teicis uz strādniekiem: “Velti jūsu pūles; šī vietiņa pieder Uguns māmiņai!” Un patiesi bijis arī veltīgs darbs, riju būvēt. Tik ko pirmo seru iesēruši un krāsni aizkūruši, te rija uz reiz viscaur sākusi degt un nodegusi līdz pamatam.

Mūsu veči vēl tagad tic, ka “uguns ceļā” nevarot celt ēkas – tās nodegot – nedz gulēt, pieguļā esot – cilvēks topot samocīts un nomaitāts.

Pie Naudītes teiksmaiņajām vietām pieskaitāmi arī tā sauktais “Suņu kalniņš”, Lielbraņķu laukā, pār kuŗu tek lielceļš no Dobeles uz Jaunsesavu. Par minēto uzkalniņu ļaudis stāsta dažādi: Nezin kādos laikos “velns” tur braucis vizināties pa dienas vidiem. Pats bijis kā Vācietis pārģērbies, sēdējies mazos kurvju ratiņos, kuŗiem bijuši pāris melnu lielu suņu aizjūgts. Reizām “velns” arī bijis melnu cūku aizjūdzis priekš saviem kurvju ratiņiem. “Velns” ne vienu neaizticis, tik retumis sīpolniekus panerrojis, vai nu iesviedis tiem sīpolu vezmus grāvī, vai tā pataisījis, ka riteņi no asīm nobrūk. Vienreiz gan “velns” palaidis mēri, - pieguļnieki skaidri redzējuši, ka svešs kungs pašā dienas vidū nostājies uz “Suņu kalniņa” gaŗā trubā iebēris baltu pulveri un to pa trubu izpūtis gaisā. To vasaru pulka ļaužu miruši. Pieguļnieki vēl kā brīnumu redzējuši, ka tik neticami ātri melns mākulis savilcies pie debesīm un pērkons sācis zibšņot un speŗt un smukais kungs, kā kurtu dzīts aizskrējis uz “valli”. Par “valli” sauc minēto māju laukmalē pietekošu mežu gabalu, kur arī spokojoties. Tur reiz Lielbraņķu ļaudis, dienas vidū sienu žāvēdami pie “valles” atrodošajā “Zagļezara”, pļava izdzirduši, ka “vallē” jērs brēc. Viņi domājuši, ka ganiem būs kāds jērs mežā nošķīries no aitu pulka un apmaldījies, tālab gājuši meklēt. Un patiesi, atraduši “vallē” baltu jēru, kuŗu arī mājā pārdzinuši, bet jērs tūlīt atkal gadījies “vallē” un tur ik dienas vidos brēcis. Ļaudis nopratuši, ka tas tikai spoks un vairs nav drīkstējuši to iet meklēt. “Vallē” arī “vadātājs” alaž cilvēkus maldinājis. Reiz kāds vecs saimnieks tur vai visu nakti ap tur atrodošos purviņu “Zoglīti” maldījies, no “zoglītes” nespēdams projām tikt. Te vecais par laimi iedomājies, ka “vadītāju” varot redzēt, kad caur krustis saliktiem īkšķiem lūkojoties, un kad “vadītāju” ieraugot, tad šim maldināšanas vara beidzoties. Vecis lūkojies caur krustis saliktiem īkšķiem un patiesi redzējis pa priekšu ejam tādu lielu pelēku, kā mākulī tērpušos vīru; vīrs pamazām izklīdis un vecim nu tā “zvīņas” no acīm nokritušas un viņš redzējis, ka atrodas mazajā purviņā “Zoglītes” malā, pie kuŗa vakarā jau bijis piegājis, nezin ko meklēt, - gan jumta klūdziņas. Turpat “vallē” kāda vecenīte piedzīvojusi šādu gadījumu: Viņa dienas vidū nogājusi uz “valli” ogot avenes. Uzgājusi brīnum pulka ogu, te viņai tuvojušies citi ogotāji čalodami; viņai skaudis, ka citi ogotāji nāks viņai tik skaistas ogas tikpat kā no “deguna” nolasīs, tādēļ viņa ņēmusies šos projām aizbiedēt, gan ņaudēdama kā kaķis, gan zviegdama kā zirgs u.t.t. Citi ogotāji arī aizlaidušies projām, jo domājuši, ka patiesi vecais “velns” būtu tur biezoknī atkal nometies. Vecene sākusi nu viena pate avenes lasīt un priecājusies, ka viņai laimējies citus tā sabiedēt. Bet te arī vecene dabūjusi tādas briesmas piedzīvot, kā tik ko iespējusi aizmukt. Uz reiz tāda vētra sacēlusies un tā brāzējusies kokos, ka tie vai no saknēm lūzušu un vai līdz zemei noliekušies. Vecene aizbēgusi projām, krusta nemetusi. Vēl tagad mūsējiešos valda domas, ka ne mežā, nedz citur kur nedrīkstot otru tīši baidēt, jo baidētāju tad pēc tam “nelabais” pats baidot.

Šīs teikas mums mazajiem ogotājiem lielie ogotāji alaž stāstīja, kad “vallē” ap “Žoglīti” gājām zemenes un avenes ogot. Tagad “valle” ir pieaugusi labi lieliem lapu kokiem, kā arī “Žoglīte” gadu no gada izzūd, izsus un pieaug kokiem. –

Jūra teikās attēlota maz. Interesantākās un populārākās teikas saistītas ar Kolkasragu un tā tuvumā jūras krastā sanestajām smilšu un akmeņu kaudzēm. Te darbojies Velns. Viņš reiz nodomājis Rīgas līci atšķirt no Baltijas jūras ar dambi, iedomājies arī jūru no Kolkasraga līdz Roņu salai aizbērt ar smiltīm, bet viņa darbu arvien pārtraukusi gaiļa dziesma. Vairākās teikās stāstīts arī, ka kādreiz jūra sniegusies daudz dziļāk nekā tā ir tagad, -Alsungas un Zlēku pagasta robežās lielā purvainā Lieknes pļava agrāk esot bijusi jūras dibens.

 

@

Lapa atrodas tapšanas stadijā šobrīd!!! Atvainojiet un nāciet vēlāk atkal!

 

Home | Tautasdziesma | Raksti | Svētvietas un pilskalni | Akmeņi | Avoti | Klintis un Zīmes | Teikas un Pasakas

This site was last updated 04/10/05