Tenisons - latviešiem

02/24/07

Home
Up

 

 

Ko Buddas priesteris Tennisons grib dot Latvju tautai?

Divdesmit piecās grāmatās.

Pirmā grāmata.

 Tennisona goda vārdi (tituļi):

Latvijas Universitātes doc. A.Jāneks sauc mani par „tautas maldinātāju“.

Latv. Univers. Prof. P.Šmidts nosauca mani par „igauņu vazaņķi“.

Tauta mani sauc par „trako baskāji“ un „tautas muļķotāju“.

Ja es eju gaŗām mūsu skaistās galvas pilsētas Rīgas pamatskolām, vidusskolām un pat augstskolai, tad dabonu iespaidu, kā eju neviss gar mācības iestādi, bet ārprātīgo namu, jo saņemu simtrīkļainā korī neskaitāmus un neaprakstāmus tituļus…

Vecāki, audzinātāji, pedagoģiskās padomes, tautas izglītības vadītāji un visi, kuŗiem dārga Latvijas nākotne! Padomājat par to!

Ja Jūs mīlat Latviju,

Tad pērkat šo grāmatu.

 Drukats Ž.Kaijas tipogrāfijā Rīgā, Sētas ielā N°1. Tāļrunis 18-64

 

Buddas priestera Tennisona paskaidrojums.

 Dārgais pircēj un lasītāj! Atvaino mani un nelamājies, kā mana grāmata maksā tik dārgi. Tam ir daudz un dažādi iemesli.

Grāmatas parasti izdod šādā kārtā: Autors savu darbu pārdod vai zem zināmiem noteikumiem nodod izmantošanai izdevējam.

Manus darbus neviens izdevējs pretīm neņem.

Izdevējs, kuŗa rīcībā mēdz būt liels kapitāls, drukā grāmatu desmitos un simtos tūkstošu ekzemplaru, caur ko drukāšanas un citi izdevumi uz katru atsevišķu grāmatas ekzemplaru iznāk samērā mazi. Man kapitāla nav, un tāpēc grāmatu varu drukāt tikai niecīgā skaitā, caur ko katris ekzemplārs iznāk nesamērojami dārgāks, kā drukājot lielā vairumā.

Izdevējs nodrukātās grāmatas izsūta pa visas valsts grāmatu veikaliem, caur ko tās iespējams samērā īsā laikā pārdot lielā skaitā. Manu grāmatu pārdot daudzi grāmatveikali atsakās, un to rura par kaunu, ja mana grāmata atradīsies viņu veikalā, tā kā man neatliek citas izejas, kā pašam personīgi tās izplatīt.

Tā tad, dārgais lasītāj, grāmatas dārgumā vainojams ne es, bet mani ienaidnieki, kuŗi bremzē manu darbību un cenšas mani nomākt.

Bez tam grāmatu sadārdzina daudzās bildes. Tās nevar tik vienkārši nodrukāt, kā tekstu. Papriekš katra fotogrāfija vai dokuments jānofotogrāfē, tad no šī uzņēmuma cinkogrāfijā pagatavo klišeju, un tikai no klišejas var nospiest bildes uz papīra. Viss tas daudz maksā un tamdēļ grāmata iznāk dārga.

Divi lati tomēr ir liela nauda, un dažam labam bijis jāpieliek daudz pūļu, lai tos iegūtu.

Mīļie lasītāji! Tas tomēr jums nav jānožēlo, jo šī nauda nav izdota sliktam un netīram mērķim vai nevietā, un ja arī man kāda niecīga daļa paliek pāri, tad tā nav priekš mana personīga labuma, bet manas idejas un buddisma izplatīšanai Latvijā. Man, kā Buddas priesterim, personīga mērķa nav. Tamdēļ vēl reiz lūdzu mani atvainot.

Visas grāmatas kuŗas tiek laistas pārdošanā, iepriekš ar sevišķu ceremoniālu iesvētītas, tā kā tās jums nesīs laimi, un jūsu izdotā nauda brīnišķā kārtā jums tūkstoškārtīgi atmaksāsies. Bet tas notiks tikai tad, ja jūs paši būsiet tīri, visas jūsu domas, darbi un dzīves mērķis būs cēli un tikumīgi. Ja šī grāmata tad būs jūsu mājā un to turēs godā, tad viņa nesīs svētību visam jūsu namam un visiem jūsu dzimtas locekļiem.

Augstcienībā Buddas priesteris Tennisons

Rīgā, 1925. gada oktobrī, pirmajā pilnajā mēnesī

 

Pirmais Buddas priesteris un indo-ariešu filozofijas izplatītājs Latvijā Vahindra, laicīgā dzīvē Kārlis Miķēļa dēls Tennisons.

 Iestājies buddistu mūkos ka 20 gadus vecs jauneklis. Jaunības dienās apceļojis visu pasauli, un maz tādu vispār pazīstamu vietu Eiropā, Azijā, Afrikā, Amerikā un Australijā, kur Tennisons nebūtu bijis.

Vairāk kā 20 gadus atpakaļ Tennisons gribēja izplatīt buddismu latvju tautā, bet tas neizdevās, jo „Latvija“ bija tikai utopija, un te bij vienīgi „nedalāmās Krievijas“ guberņa. Pēc Krievijas likumiem buddisma, kā pagānu ticības, izplatīšana kristīgo starpā tika skaitīta par šausmīgu noziegumu, un vainīgos tiesāja ar tādu pat soda mēru, kā slepkavas. Tennisons tika arestēts, saslēgts ķēdēs un sūtīts no viena cietuma uz otru, starp citu bija arī Maskavā – Butirku cietumā, Pēterburgā – pazīstamajā Ļitovskas un vēl pazīstamākajā Krestu cietumā, un tam nav svešas arī Šliselburgas cietokšņa atsevišķās kāmeras. Pēdīgi tas tika izsūtīts uz Archangeļskas guberņu nometināšanās uz visu mūžu, un no turienes uz Jakutskas apgabalu Austrumu-Sibīrijā pie Ziemeļu Ledus okeana. Tas notika Krievijas caru laikā un pareizticības ziedu laikā. Krievu-japāņu kaŗam beidzoties, pēc zināmā manifesta par ticības brīvību, Tennisons tika no turienes atpakaļ Rīgā, bet Vidzemes gubernātors Zvegincevs un Baltijas ģeneral-gubernātors Meller-Zakomeļskis tam neļāva saukties par buddistu mūku un stingri aizliedza sludināt un izplatīt buddismu. Tennisons bij spiests dzīvot tā, kā neviens, izņemot nedaudzos viņa skolniekus un tuvākos draugus, nezināja, kā tas ir buddists un kādi tā mērķi un idējas.

Bet pēc dabas likuma viss mainās. Viņa bijūšie ienaidnieki-mocītāji gandrīz visi aizgājuši bojā, kā slavenais slepenpolicijas priekšnieks Gregus un viņa palīgs Dāvus, bet viņu pavēlnieks, varenais gubernātors Zvegincevs staigā skrandās tērpies un Bulgārijas galvas pilsētā Sofijā pelna dienišķu maizi uz ielas kā zābaku tīrītājs. Tennisons tirpretim no 1923.gada dzīvo brīvās Latvijas zemē un turpina savu pārtraukto darbu tālāk un cer, kā arī viņa tagadējie sīkie ienaidnieki tāpat pazudīs, jo patiesība nav uzvārama.

Viens no Buddas priestera Tennisona dokumentiem, kuŗu tas spiests uzrādīt ienaidnieku uzbrukumu atspēkošanai.

 Vienīgais dokuments, kas izdots eiropietim. Šis dokuments pierāda, ka Tennisons tiešām ir buddistu mūks un bijis par buddistu tempļa priekšnieku jeb virspriesteri Petrogrādā, bet pēc buddistu likumiem par tempļa priekšnieku var būt tikai mūks, bet ne laicīga persona, lai gan Tennisona ienaidnieks Latvijas universitates docents A.Janeka kgs 1924. g. 10. decembra „Rīgas Ziņu“ N°45 apgalvo, ka: „Tennisons nav nedz Buddas mūks, nedz Buddas priesteris“. Tas viss tikai tamdēļ, lai atbaidītu ļaudis no Tennisona un izsludinātu to par „tautas maldinātāju“. Katrs buddistu mūks ir priesteris, un priesteris – mūks.

Šis dokuments atver Tennisonam katrā laikā durvis uz noslēpumaino Tībetu. Tas izdots no Tibetas valdības caur viņas sūtniecību Krievijā. Tībetas sūtniecībām no valdības dota daudz lielāka vara un pastāvība, kā pārējo valstu sūtniecībām, jo Tībeta atrodas ļoti tālu no Eiropas un uz turieni neiet ne dzelzceļš, ne telegrafs, tā kā satiksme ļoti apgrūtināta, un lai tur nokļūtu, jābrauc ar zirgiem 6 mēneši, caur ko Tībetas sūtniecībai nav iespējams svarīgos jautājumos ātri sazināties ar savu valdību, kā citu valstju sūtniecībām, bet tām pašām viss jāizšķiŗ uz vietas. Tībetai pavisam ir tikai 2 sūtniecības Eiropā: Krievijā, kur dzīvo vairāki miljoni buddistu, kuŗi atzīst Dalai-Lāmu par vispasaules buddistu garīgo galvu, kā katoļi Romas pāvestu, un Anglijā, kuŗas kolonijās arī daudz buddistu.

No dokumenta redzams, cig augstu Tībetas valdība cienī Tennisonu un griežās pie Latvijas valdības ar lūgumu nelikt šķēršļus ceļā, ja Tībetas valdība to aicinātu citā vietā. Bet mūsu tauta, pat izglītotie un zinātņu vīri, to nicina, nievā un apmelo. Tas nav nekāds privat personas izdots dokuments, bet vienas valsts valdība griežās pie otras valsts valdības, un tas glabājas pie Tennisona uzrādīšanai Latvijas valdībai gadījumā, ja Tībetas valdība un viņa augstākā garīga priekšniecība nozīmētu to citā vietā. Tāpēc, augsti godātie pilsoņi, mums par to jāpārdomā. Nevajag dziedāt veco žīdu dziesmu, kā: „neviens praviets netiek atzīts savā tēvijā“.

Tībeta priekš eiropiešiem (arī mums latviešiem) pilnīgi noslēgta un noslēpumaina zeme, kas agrāk atradās zem Ķīnas protektorāta, lai gan arvien baudīja pilnīgu autonomīju, bet tagad jau vairākus gadus ir pilnīgi pastāvīga Azijas valsts, kuŗas kalni slēpj milzīgas dabas bagātības. Pēc platības Tībeta 50 reiz lielāka par Latviju, un pēc iedzīvotāju saita – 10 reiz. Par šo valsti valda garīgs jerarchs, visas pasaules buddistu galva, mūks, XIII-ais Dalai_Lāma Tubdaņ-Čjamco.

Daudzi pētnieki un zinātniskas ekspedīcijas ir mēģinājuši ietikt šinī noslēpumainajā valstī, bet bārgajā kalnu klimatā daļa no viņiem aizgāja bojā, un dzīvi palikušie tika apcietināti un izsūtīti atpakaļ. Līdz šai dienai šī zeme priekš eiropiešiem slēgta. Arī ārpus Tībetas dzīvojošajiem buddistiem rets kāds ir ticis tur iekšā. Tennisonam šī noslēpumainā zeme atvērta katrā laikā.

Latvijas valdība ziedo miljonu lielas zumas Latvijas propagandai ārzemēs ar Reitera koŗa un t. t. palīdzību, bet Tennisons jau sen ir darījis Latviju pazīstamu visā buddistu pasaulē, neprasot par to no valsts ne graša atlīdzības, bet pateicības vietā saņem no tautas vienīgi lamu vārdus un nicināšanu.

Triju ārvalstju priekšstāvji ir likuši Tennisonam priekšā lielas naudas zumas un godu, lai dabūtu to savā pavalstniecībā un ar viņa palīdzību ievadītu diplomātiskus un saimnieciskus sakarus ar šo bagāto un noslēpumu pilno zemi. Neskatoties uz piesolīto slavu, bagātību un labo dzīvi, Tennisons, neievērojot nabadzību, badu un vispārējo nikināšanu, ko tas bauda te Latvijā, stingri visu to noraidīja, ar lepnumu paliekot par latvieti un Latvijas pavalstnieku, gribot arī uz priekšdienām apsargāt tikai Latvju tautas un Latvijas valsts intereses.

 Māja Baložu ielā N°8

Māja Rīgā, Baložu ielā N°8, kur atrodas buddistu pagaidu templis un altars, un kur dzīvo Buddas priesteris Tennisons. No turienes izaugs īsts brīvības koks jeb tautas svētozols, kuŗš izplatīs savas saknes pa visu Latviju un Lietavu, un kuŗa zari pasargās viņas kā no karstās saules tveices, tā arī no aukstajiem ziemeļu vējiem.

 Rīgā, Āgenskalnā, trīs (3) kilometri no Rātūža laukuma, tumšā, klusā, aizmirstā, netīrā un vietām necaurbrienamā Baložu ielā, apēnots no veciem, kupliem kokiem, kuŗi stādīti tai laikā, kad latvju tauta vaidēja zem vagāru rungas, atrodās vecs, neglīts, pussagŗuvis, pāra simts gadu vecs koka namelis.

Tas tomēr vēsturisks. Agrākos laikos, kad apkārt vēl nebij pilsētas, tur bijusi muižiņa. Saprotams, tad tā bija glīta. Te pulcējās muižnieki satikties, iedzert, dziedāt neķītras dziesmas un spēlēt kārtis. Bet laiki grozās. Rīga auga, plētās plašumā, jauni nami apņēma šo veco muižnieku perēkli, radās ielas un jauna pilsētas daļa – Āgenskalns. Tad arī šī māja palika par vienkāršu namu, visi viņu aizmirsa, un šimbrīžām tas pieder kādiem Šmidta mantiniekiem.

Atgriežoties Latvijā, Tennisonam bij milzu pūles atrast sev vietu kur apmesties. Simtiem un atkal simtiem namu tas apstaigāja, bet neviens namsaimnieks, kā kristīgs cilvēks, negribēja „pagānu“ savā mājā uzņemt un atļaut tam ierīkot tur „pagānu“ templi. Pēdīgi tas atkļuva uz šo māju, kuŗu neviens labprāt negribēja apdzīvot viņas vecuma, vienkāršuma un visu labierīcību trūkuma dēļ. Tennisons bij laimīgs par to pašu un noīrēja daļu no apakšstāva. Apkārtējie iedzīvotāji „sabuntējās“,  gribēja to izdzīt, sacēla lielu traci un Tennisons tika nodots tiesai, bet tomēr uzvārēja savus nelabvēļus, palika dzīvot turpat un dzīvo vēl tagad, t. i. oktobrī 1925. g.

Cilvēki meklē sev laimi un populāritāti, bet namsaimnieki, kuŗi nelaida Tennisonu savās mājās, neprata šo populāritāti saņemt: tagad neviens nams Rīgā nav tik populārs, kā šis, Baložu ielā N°8. Pagājušā gadā vairākos žurnālos bij ievietoti šī namiņa uzņēmumi un tā tas ticis pazīztams pa visām Latvijas malām. Bet drīzumā ne tik vien Latvija, bet arī Eiropa, Amerika, Indija, Ķīna un Japāna pazīs šī namiņa uzņēmumus, jo daudzi ārzemes žurnālisti ir braukuši uz Latviju un speciāli šo māju fotogrāfējuši. Tagad nu šie namsaimnieki dusmojās, no skaudības griež zobus un kož sev mēlē, bet viss par vēlu. Tennisons nav vainīgs, kā tas latvju zemē bij spiests apmesties šinī vecajā vācu namā, jo bagātie latvieši, vairāku namu īpašnieki, to savās mājās nelaida iekšā. Mēs sevi saucam par latviešiem un runājam latviešu valodā, bet kur gan palicis mūsu senais latviešu taisnības un viesmīlības gars?

 

 Paskaidrojumi par Buddas templi, altari un klosteri.

Buddas altaris Rīgā, Āgenskalnā, Baložu ielā N°8, buddistu pagaidu templī. Latvju fotogrāfijas celmlauža MĀRTIŅA BUCLERA kunga uzņēmums.

 Buddas templis ir draudzes sapulcēšanās vieta, kur viņas locekļi, vienodamies garā, stājas sakarā ar visu pasaules dzīvi. Šo domu izplūdumu jeb vēlēšanos sauc par lūgšanu. Buddas templis ir vieta, no kurienes izplūst cilvēces svētība. Viņš ir garīga radio stacija, no kurienes tiek uzturēti sakari ar visu buddisma pasauli un avangardu. Buddas templī tiek noturētas zinātniskas izrādes. Templis noder arī kā vecu, senu tautas mantu, manuskriptu un relikviju glabātuve. Templī glabājas Buddas tēls un daudzi lielu cilvēces labdaŗu pieminekļi.

Buddas altars ir buddisma mācības simbolizācija. Uz altara atrodas trejāds svēts upuris: uguns, ūdens un puķes.

Pirmais upuris – uguns, ir buddisma mācības gaismas zimbols. Tikai ar uguns palīdzību pirmātnējais cilvēks ir nostājies uz progresa un kultūras ceļa.

Otrais upuris – ūdens, ir šķīstības zimbols. Ūdens ir ari galvenais faktors visā dzīvā dabā, bez kuŗa nevar iztikt neviens organisms. Pirmā dzīvība radūsēs daudzus miljardus gadus atpakaļ ūdenī.

Trešais upuris – puķes, ir skaistuma zimbols. Puķes atgādina mums, kā arī mēs, cilvēki, esam kādreiz bijūši viņu veidā, un tas gars, kas mājo iekš mums, ir bijis ari kādreiz puķē.

Buddas klosteris ir augstākā buddistu akadēmija, kur katris draudzes loceklis var mācīties augstākus filozofiskus pasaules uzskatus un okultās zinības. Pastāvīgie klostera iemītnieki ir mūki – priesteŗi, kuŗi ir tautas lielie filozofijas skolotāji, rakstnieki un tikumības mācītāji.

Patiesībā, tempļu viņu parastā nozīmē buddistiem nemaz nav. Zem tempļa kristīgās tautas saprot vietu, kur lūdz Dievu un saņem grēku piedošanu. Bet tā kā buddistiem nav ne Dieva, ne grēku piedošanas, tad nevar būt arī templis. Šis nepareizais kristīgo tautu jēdziens par buddistu templi cēlies, laikam, no tam, kā Indijā ir ļoti daudz milzīgu ēku, bhaguvatti (pagoda) t. i. svēto namu, kuŗi tiek izlietoti tām vajadzībām, kā augšējā paskaidrojumā par templi minēts.

 

Buddas altaris Rīgā, Āgenskalnā, Baložu ielā N°8.

Buddistu pagaidu templī.

Buddas altars Rīgā, Āgenskalnā, Baložu ielā N°8, buddistu pagaidu templī. Populārā latviešu fotogrāfa idealista un nacionālista J. RIEKSTA kunga uzņēmums.

 1924. g. 15. augustā Tennisons atklāja buddistu pagaidu templi un ierīkoja šo nabadzīgo altāri. Tomēr tam ir ari lieli dārgumi. Altara bildes vairāk par 700 gadu vecas, Tībetas Mont-Everesta kalnu veca klostera mūku – mākslinieku roku gleznojumi. Ar lielām pūlēm Tennisonam izdevies tās uzglabāt visus šos kaŗa un nemiera gadus un pārvest Latvijā. Latvijā iebraukūšie ārzemnieki, veco mākslas lietu pazinēji – speciālisti, tās atzinuši par ļoti vērtīgām, un daži ārzemēs gleznotāji piesolija Tennisonam lielas naudas zumas, lai atļautu tās nokopēt, bet Tennisons atļauju nedeva. Bet ko rakstija mūsu avīžu reportieri pēc altara atklāšanas? Ņemsim piem., „Jaunākās Ziņas“ N°184 no 16. augusta 1924. g.: „…istabā altars – dažas kastes, pārklātas ar zaļu papīri. … Pie sienas virs altara Buddas un velna attēli, blakus tiem Buddas apģērba kopija. Drīzak tas gan līdzinājās netīrai lupatu segai…“ Pēc šādas „kritikas“ no populārās avīzes ar 100.000 lasītāju tad nu ari mūsu mākslinieki neatrod tur ne mazākās mākslas vērtības un pat netura par pūliņa vērtu šīs retās gleznas apskatīt.

Lai ari šis altars ir nabadzīgs, ne tāds, kādi ir Indijā un citās buddistu zemēs, bet kamēr Tennisons dzīvos Latvijā, uz šī altara nenodzisīs mūžīgā uguns, nebeigs kūpēt vīraka smaržīgie dūmi un neapklusīs lūgšanas par latvju tautas labklājību un spožo nākotni. Katrs, kas meklē patiesību un cenšās kaut uz brīdi izrauties no materiālās pasaules, atradīs te dvēseles mieru. Tennisons ir laimīgs, kā liktenis ir bijis tik labvēlīgs un Latvijai ir kaut šis niecīgais altaris. Mūsu kaimiņu valstīm Polijai, Lietuvai un Igaunijai pat tāda nav. Nav viņām ne Buddas altara, ne buddistu priestera. Tamdēļ mums, latviešiem, nevajaga Tennisonu lamāt, bet mums jābūt lepniem uz to, kā mums ir kaut kas no seniem Austrumiem, un Tennisons darījis Latviju pazīstamu tādās tālās austrumu zemēs, kur citādi nebūtu ne mazākās ziņas par Latviju nonākūšas. Lai mūsu žurnālisti un redaktori par to labi padomā!

 

Buddas templis Pēterburgā,

kurā savā laikā mūks Tennisons bija par priekšnieku (virspriesteri).

Lasītājs uzņēmumā redz šo skaisto templi, kuŗa priekšā stāv Tennisons ar saviem mācekļiem un tempļa padomi.

 Šī ir vienīgā liela, skaista un vērtīga buddistu svētnica Eiropā. Tennisons savā laikā ziedojis daudz enerģijas, spēka un veselības, lai minētais templis ieraudzītu dienas gaismu. No sākuma Tennisons domāja to celt Latvijā, un bij izraudzījis vietu Ķeizarmežā, Ķīšezera malā, vai arī Majoros uz Lielupes labā krasta, bet Vidzemes gubernators, uz vācu muižniecības un kristīgās garīdzniecības ierosinājumu to neatļāva, jo kristīgā zemē pagānu svētnīcas nav pielaižamas. Tā uz laiku bij jāatmet domas par tempļa būvi. Bet laiki grozās. Pēc krievu-japāņu kaŗa, kad japāņi-buddisti sakāva kristīgos krievus,  tika izvēlēta sevišķa komiteja ar otro personu pēc Dalai-Lāmas, vecāko Canit Hambo Lharamba Agvan Dordžijevu priekšgalā un nosūtīta pie ķeizara Nikolaja II., kur tai izdevās dabūt atļauju celt Pēterburgā buddistu templi. Tas izvērtās par Krievijas galvas pilsētas lepnumu. Viņa būve un iekšējā iekārta, vērtīgā bibliotēka, dārgie izgreznojumi, gleznas un pieminekļi kopā izmaksāja 35 miljoni Krievijas zelta rubļu.

Tas bij īstenībā templis un buddisma muzējs, un ziedojumi nāca no vistālākām buddistu zemēm: Indijas, Siamas, Tībetas, Mongolijas, un ļoti daudz deva burjati Aizbaikalā un kalmiki uz Volgas krastiem.

Tībetas sūtnis Ambu-Lāma Agvan Doržījevs, kuŗš uzskatāms par galveno tempļa dibinātāju, ziedoja savu kustāmo un nekustāmo īpašumu vairāku miljonu zelta rubļu vērtībā.

Šī tempļa būve sacēla vētru visā Eiropas presē, un kristīgo protesti to darīja pazīstamu visā pasaulē jau piŗms viņa uzbūves.

Šo templi apbrīnoja visa kulturēlā pasaule. Ekskursanti brauca no dažādām Eiropas un Āzijas valstīm. Starp viņiem bij daudz augstu vīru un pat valdnieku, un šinī skaistajā templī tie sirsnīgi spieda roku virspriesterim, par kuŗu tur bija tas pats Tennisons, kuŗš tagad brīvajā Latvijā tiek no visiem apsmiets un lamāts.

Apbrīnojami, kā mūsu tauta vēl līdz šim laikam mīl turēties pie vecās žīdu dziesmas, kā nevienu pravieti nevajag cienīt viņa dzimtenē.

 

Liels marmora Buddas piemineklis buddistu templī Pēterburgā.

Pieminekļa priekšā stāv priesteris Tennisons ar 2 saviem mācekļiem.

 Bija laiks, kad šīs statujas prieķšā Tennisons aizlūdza un kvēpināja vīrāku par nākamās Latvijas labklājību, jo tai laikā tā bij tikai Krievijas guberņa. Kādreiz lūgšanas laikā Tennisons aizrādīja klausītājiem, ka šim templim un Buddas piemineklim vajadzēja stāvēt Latvijas galvas pilsētā Rīgā, Ķīšezera malā, bet nelabvēlīgs liktens to pagaidām izjauca. Griezdamies pie Buddas statujas tas teica, kā tagad tai jāstāv aukstajā, bārgajā Krievijas ziemeļu galvas pilsētā, bet tomēr būs laiks, kad Latvija būs patstāvīga valsts, atdalīta no Krievijas, un tur būs buddistu templis, un vārbūt vēl lielāks Buddas piemineklis, kā šinī Pēterburgas templī. Par šādu lūgšanu un pareģojumu Tennisons uz pilsētas priekšnieka (gradonačaļņika) rīkojumu tika izraidīts no Pēterburgas.

Šis Tennisona pareģojums jau sācis piepildīties. Latvija tagad ir patstāvīga valsts. Tennisons arī ierīkojis pagaidu templi ar nabadzīgu altari. Jācer, ka šis pareģojums piepildīsies pilnīgi, un Latvijā būs īsts, pastāvīgs templis un tanī liels Buddas piemineklis.

Arī mūsu, latvju un lietuvju senči, kā senie Arieši, izceļodami no Indijas pirms 4000 gadiem uz Baltijas jūŗas piekrasti, atnesa sev līdzi Buddas ticību. 700 gadus atpakaļ vācu bruņinieki, iekaŗodami mūsu zemi, piespieda mūs ar uguni un zobenu pieņemt kristīgo ticību – judaismu. Valda uzskati, it kā mūsu sēnči esot bijuši „pagāni“ un tikai pateicoties vācu bruņinieku pūlēm, esam nākuši pie atzīšanas – kristīgās ticības. Grēko tas, kuŗš šo uzskatu atzīst. Mūsu senču reliģija bija daudz pārāka, daudz dziļāka un daiļāka par tagadējo, mums uzspiesto judaismu.

Šis uzņēmums izdarīts 1922. Gadā, pēc visu baznīcu dārgumu konfiscēšanas Krievijā. Ar lielām pūlēm uzņemts slepeni, jo fotogrāfiem bij aizliegts darboties, un tikai pateicoties Latvijas sūtņa Ozola kunga un sūtniecības padomnieka Birznieka kunga laipnai palīdzībai, uzņēmumus un vērtīgos altara piederumus, kuŗus Tennisons atvedis no Indijas un Tībetas, izdevās pārvest uz Latviju.

Abi Tennisona mācekļi, kuŗus god. Lasītājs redz uz bildes blakus piemineklim, ir latvieši, un no Tennisona nosutīti uz Tībetu buddistu garīgā  akadēmijā sagatavoties par priesteriem. Jau cara laikā priekš pasaules kaŗa Tennisons nosūtīja no Rīgas desmit latvju jaunekļus, vidusskolas (ģimnāzijas) audzēkņus, uz Tībetu izglītoties augstākā garīgā akadēmijā, un būs laiks, kad šie 12 īstie latvieši, buddisma apustuļi, atgriezīsies no dzeltēniem Austrumiem atpakaļ Latvijā. Tad uzlēks spoža zelta saule no Austrumiem, kuŗas stari izklaidēs pēdējos tumšos mākoņus Latvijā. Un tad nodzisīs judaisms (kristīgā ticība), kuŗa palīdzēja vācu melnajam bruņiniekam vairāk par 700 gadiem turēt latvju tautu vērdzībā. Kristīgā ticība bij tā, kas palīdzēja vācu muižniekiem mainīt latviešus pret suņiem un  cūkām, un deva tiem „pirmās nakts“ tiesības (latīņu valodā: jus primae noctis).

 

Buddistu „dzīves templis“ jeb okulto zinību un mūzigo dabas noslēpumu pētīšanas klosteris.

Kuŗā Buddas priesteris Tennisons savā laikā dzīvoja 1 gadu un 6 mēnešus, pēc uzturēšanās vairākos citos klosteros.

 Šis slepenais „Dzīves templis“ ir reala, un pie tam pārsteidzoši interesanta īstenība. Tas atrodas 20.000 kilometru no mūsu galvas pilsētas Rīgas, aiz Gobi tuksneša, apslēpts maz pazīstamā Kun-Luna kalnu grēdas apgabalā, visgrūtāk pieietamā Ķīnas Tībetas daļā, un ir visvecākā celtne (būve) pasaulē.

Indijā atrodami vairāki tamlīdzīgi tempļi, bet tie visi mazāki, un, acīmredzot, tikai minētā tempļa kopijas.

Šis slepenais klosteris un templis celts no melna bazalta un pelēka granīta un stāv vēl tagad, ka stāvēja varenā mongoļu valdnieka Čingis-Hana laikā. Tas ir vecāks par lielo Ķīnas mūri, vecāks par Indijas pagodām (tempļiem) un pat par Ēģiptes piramīdēm. Tempļa īstais vecums un viņa celšanas gads skaitās par noslēpumu un izpaust to mūsu pasaulei aizliegts. Šinī templī atrodās slepenas istabas, kuŗās bezgaisa telpās tiek uzglabāti milzīgi arķīvi un bibliotēka, sastāvoša no simtiem tūkstošu vecu manuskriptu, kas tu novietoti vairāk kā 20.000 gadus ātpakaļ. No tā vien mūsu pasaule var spriest par ši tempļa vecumu. Reti kāds kas pazīst šo templi, jo tas atrodās ļoti tālu no cilvēka apdzīvotām vietām un pieeja pie tā neaprakstāmi grūta.

Vispirms jāiet caur Gobi tuksnesi, tad jāpaceļās Kun-Luna kalnos vairāk kā 15.000 pēdas augstu virs jūŗas līmeņa mūžīgā sniega, ledus un stipra sala joslā. Tad par drausmīgām, apreibinoši stāvām taciņām jānolaižas dziļā „Zelta ielejā“, kur izverd daudz karstu avotu, kuŗi šīs brīnišķās ielejas klimatu dara tik siltu, kā aug dažādi tropiski augi, palmas u. t. t., kuŗi dod bagātu ražu. Ieleju visapkārt ieslēdz milzu kalni ar mūžīgā ledus un sniega laukiem, tā kā te rodās pilnīgi patstāvīga pasaule, noslēgta no pārrējās. Šīs ielejas iedzīvotājus sastāda visas pasaules kultūras tautu filozofi, kuŗi bēgūši no pasaules trokšņa, brīnišķā ceļā te nokļuvūši un atradūši mieru. Tikai žīdi netiek šeit ielaisti, jo še ir vispasaules noslēpumu centrs, kur žīdam nav vietas; nav te tirgošanās, nav naudas. No senām klostera grāmatām redzams, kā dažus tūkstošus gadus atpakaļ te pielaisti arī daži žīdi, bet vēlāk izdzīti, jo tie pārkāpa šīs svētās vietas likumus un disciplīnu. Tie sāka kaut lopus un putnus un ēst gaļu, jo Mozus un Jehova tiem to atļāvis, sāka jau tirgoties, pēc kam parādījās ari citas noziedzības, ta kā klostera padome bija spiesta tos izdzīt, un no tā brīža žīdiem ieeja slēgta uz mūžīgiem laikiem. Iedzīvotāji te visis veģetārieši, un viņu galvenā barība – dažādi augļi un medus. Gaļu ēst pilnīgi noliegts. Iedzīvotāji nelieto nekādus kultūras pasaules ražojumus, un pat apģērbu pagatavo paši. Parastās ģimenes dzīves te nav, kamdēļ nav arī nevienas sievietes. Šinī svētajā ielejā dzīvo tikai vīrieši. Šie lielie filozofi jeb mūki, kuŗi dzīvo ielejā un klosterī, dzīvo ļoti ilgi, 200 gadu un vairāk, ļoti dzīves priecīgi un enerģiski. Visi viņi, kā senos laikos tā tagad, dod zvērestu, kā tie ne ar kādiem materialiem līdzekļiem, kā vēstulēm u. t. t., nedos ziņas par sevi radiem un tuviniekiem, un ar ārējo pasauli visas saites pilnīgi pārrāvuši.  Tomēr dažiem mūkiem sevišķu iemeslu dēļ, kā tautas mācītājiem un skolotājiem,  ir atļauts atgriezties pasaulē, bet tiem jādod zvērests, kā tie neizpaudīs atklātībā vairāk, kā tikai dažas zināmas lietas par šo klosteri. Katrs cilvēks, kuŗš dara ļaunu šiem mūkiem, kuŗi atgriežās no šī svētā klostera pasaulē, liek tiem šķēršļus ceļā vai smejās par tiem, zaudē visu savu laimi, bagātību un veselību. Bet katrs nelaimīgais, nabagais un slimais, kuŗš tos cienī un godā, atgūst laimi un veselību. Tas jāzin visiem Tennisona dažādo sugu ienaidniekiem.

Pie „Dzīves tempļa“ atrodās lieliski astroloģiski un astronomiski torņi ar milzīgi daudzām svaigžņu kartēm un dažādiem astronomiskiem instrumentiem. Mūki augsti attīstījūši slepenos, okultos spēkus: gaišredzību, telepātiju, pašiedvēsmi (auto-suģestiju), hipnotiskos un citus spēķus, kuŗus pat neiespējams aprakstīt. Tie var pat lidot pa gaisu bez kādiem aparatiem, var katrā brīdī palikt neredzami u. t. t. Lai aizdegtu svētās ugunis pie milzīgajām statujām vairāku desmitu metru augstumā, mūki nelieto trepes, bet ar slepeno spēku palīdzību paceļās gaisā. Augstākajam garīdzniekam jeb Taša-Lāma tik milzīgi attīstīts gribas spēks, ka pilnīgi bez kāda fiziska līdzekļa, tikai pēc viņa gribas, aizdegās un izdziest šīs ugunis. Šinī ielejā arī klimatiskie apstākļi tiek regulēti ar cilvēka gribu un mums nepazīstamiem spēkiem. Vai ražai vajadzīgs jauks laiks, vai arī lietus, tas viss notiek pēc mūku gribas. Tur dabai nav varas pār cilvēku, bet cilvēks valda pār dabu. Pēc viņa gribas spīd saule vai arī līst lietus.

Ja tūvojās kāda eiropiešu pētnieku ekspedīcija, kuŗa šīs ielejas iedzīvotājiem nav vēlama, var atnest tiem ļaunumu un iznīcināt viņu mieru, tad ar mūku gribas spēku tiek izsaukta vētra, kas ceļotājus kalnos aprok uz mūžu sniegā, bet tuksnesī – ieputina smiltīs… Tamdēļ sūtīt uz turieni pat aeroplānu ekspedīcijas ir pilnīgs neprāts, jo nāve tiem neizbēgama. Šī svētā vieta pilnīgi slēgta visiem garīgi rupjiem, neattīstītiem cilvēkiem, un tikai patiesi svētam, kam nav vairs nekādu personīgu materielu tieksmju, tur ieeja ir atvērta.

Šīs, mums pilnīgi nesaprotamās un pat neiedomājamās spējas nav nekāda mānīšana vai brīnums, bet vienkārši mūsu kulturēlai un civilizētai pasaulei vēl pilnīgi nepazīstami dabas spēki.

Dažas ziņas par šo templi nodrukātas arī laikrakstos, piem. š. g. 10. zeptembra „Rīgas Ziņās“ N°202, krievu avīzēs „Русское время“ , „Сегодня вечеромь“ N°199 un igauņu „Pãevaleht“ N°262-28. zept. 1925. g.

Tūvākās ziņas atrodamas Tāļos austrumos plaši pazīstamā, ievērojamā mongoļu pētnieka, vēsturnieka un archeologa, ķinieša D-r Ljao-Czina grāmatā „Dievu zeme“. Žēl, ka šī grāmata nav tulkota latviešu valodā, bet vēl vairāk žēl, kā to no ķīniešu valodas tulkojūši eiropiešu valodās – žīdi jeb viņu nauda, sagrozot saturu sev par labu.

 

Morāles, filozofijas un zinātnes lielais pasaules skolotājs, Indijas karāļa dēls, princis Gotama no Kapilāvastu pilsētas, Budda Sakija-Mūni.

No tāļa ceļa nākot, kā ubags, ar dāvanu trauku rokā, klauvē pie zemnieka durvīm lūgdams barību.

 Vairāk kā 2000 gadu atpakaļ šis Lielais Gars dzīvoja uz zemes cilvēka miesās. Viņa tēvs bij pats varenākais valdnieks, kuŗam bij padota visa Indija un Vidus Azija līdz Kaspijas jūŗai, ar vairāk par 400 miljoniem iedzīvotāju. Princis Gotama mīlēja cilvēci un gribēja rādīt tai īsto un pareizo ceļu. Šā mērķa dēļ viņš nežēloja atstāt karāļa troni, bagātību, varu, lepno dzīvi, mīksto gultu, mīļoto sievu un dēlu Rahula. Atstājis lielisko pili un lepno apģērbu, tas uzvilka vienkāršu mūku tērpu, staigāja basām kājām un kailu galvu. Ceļodams no pilsētas uz pilsētu, no sādžas uz sādžu un no vienas valsts uz otru, visur sludināja patiesību. Ap viņu lasījās mācekļi no dažādām tautībām un dažādām sabiedriskām šķirām (kastām). Tikai starp žīdiem viņš neatrada neviena paša mācekļa, jo tie negribēja šķirties no savas rupjās un mēžonīgās Mozus un Jehovas ticības. Viņš iznīcināja senās indiešu kastas, sadalīdams pēc dabas likuma visus cilvēkus divās šķirās: gudros un tumšos, jeb apzinīgos un neapzinīgos. Bet apzinīgie nedrīkst pāri darīt neapzinīgiem, jo ar laiku arī neapzinīgie būs apzinīgi, un tad tiesās apzinīgos, kā tie nav tos mācījūši. Apzinīgiem cilvēkiem jāpieliek visa sava enerģija, lai arī neapzinīgie kļūtu par apzinīgiem.

Kad viss viņa darbs bija padarīts, tas šķīrās no šīs materiālās pasaules (nomira) vairāk ka 80 gadu vecumā. Viņš atstāja savā vietā savus mācekļus, kuŗi sludinās viņa mācību un patiesību, kāmēr vien mūsu zeme pastāvēs. Viņa mirūšās miesas tika sadedzinātas un pelni izdalīti mācekļu starpā.

Pēc buddistu ticības pasaulē ir bijuši vairāki Buddas – Apgaismotāji. Tā tad buddisms nav vienas autoritates ticība, bet vairāku, garīgi attīstītu cilvēku mācība, un arī senie latvieši un lietuvji ir bijūši citu Buddu piekritēji. Šo agrāko Buddu mācību atkārtoja Sakija-Mūni, pēdējais Budda. Buddisti tic: ja cilvēcei būs vajadzīgs ģenials skolotājs, tādu radīs daba cilvēka veidā, kuŗš atkārtos bijūšo Buddu sludinātos dabas likumus.

Budda-Sakija-Mūni visu savu mācību saņēmis kopā vienā pantā „Pāli“ valodā, kuŗa arī bija Buddas mātes valoda: 

Sabba pāpassa akaranam,

Kussalassa upasampadā.

Sachitta paryo dapanam

Etam Buddhānusāsanam.

 

Tulkojums.

Izvairaties no visiem ļauniem darbiem,

Radost visu labu.

Jūtekļu tīrīšana

Tā ir Buddas pastāvīga cenšanās.

 

Šīs domas plašākā veidā Budda Sakija-Mūni izsaka 10 baušļos:

  1. bauslis Nenokauj, bet cienī dzīvību.
  2. bauslis. Nezodz, nelaupi, bet palīdzi katram baudīt savu pūliņu augļus.
  3. bauslis. Atturies no netīrības un dzīvo šķīstu dzīvi.
  4. bauslis. Nemelo, runā taisnību, ja vajadzīgs – bez bailēm, bet ar mīlestību.
  5. bauslis. Neizdomā ļaunas baumas un neatkārto tās.
  6. bauslis. Nezvēri.
  7. bauslis. Netērē laiku pļāpās, bet runā lietišķi, jeb ciet klusu.
  8. bauslis. Neesi mantkārīgs un neapskaud, bet priecājies par tuvākā labklājību.
  9. bauslis. Iztīri sirdi no ļauna un neturi ienaidu pret saviem ienaidniekiem, bet raugies ar mīlestību uz katru radību.
  10. bauslis. Nokrati neticību un centies saprast patiesību.

 

Latvju Buddistu himna.

 Pār mūsu tēvu zemi,

Pār dārgo Latviju,

Daudz aukstas ziemeļvētras

Ir pāri brāzūšās.

 

 Zem svešu varu jūga

Un smagas pātagas

Ir ilgus, ilgus gadus

Mūs‘ tauta smakūse.

 

Ar asinīm un asarām

Un daudziem upuriem

Nu svešais jūgs ir vārēts

Un zeme atgūta.

 

Šī zeme nu ir mūsu

Ar Buddas ticību,

Nevienam to vairs dosim,

To ienaidnieks lai zin.

 

Pār mūsu tēvu zemi

Nu spoža saule mirdz.

Ak, Budda Sakja-Mūni,

Dod gaismu Latvijai!

 

Buddas priestera Tennisona paziņojums.

 Augsti godātiem pilsoņiem, kuŗi vēlas tuvāk ar mani iepazīties un klausīties zinātniskas lekcijas par morāliskiem, reliģiski – filozofiskiem jautājumiem, saviem god. Draugiem un ienaidniekiem paziņoju, kā esmu spiests ievest citādu iekārtu savu piekritēju pieņemšanas ziņā, t. i., mani mājas viesi būs uz priekšu vienīgi izredzētie.

Vairāk kā gadu Buddas pagaidu tempļa durvis Rīgā, Āgenskalnā, Baložu ielā N°8 bij atvērtas visiem un katris varēja nākt uz manām lekcijām. Daudz esmu cietis, daudz lamu vārdu un kritikas esmu dzirdējis no apmeklētājiem. Tagad diezgan.. Tas laiks pagājis. Kas vēlas ar mani iepazīties un tikt uz manām lekcijām, lai iepriekš rakstiski iesniedz ziņas par sevi, uzdodot vārdu, tautību, vecumu, sabiedrisko stāvokli, nodarbošanos, ģimenes apstākļus, adresi un t. t., pēc kam es paziņošu rakstiski uz mājām.

Buddisms pašlaik katram cilvēkam Eiropā un pie mums Latvijā neder, bet laiks un evolūcija tālā nākotnē vēdīs katru cilvēku pie viņa izprašanas. Pēc buddisma mācības šīsdienas sīvākais Buddas pretinieks pēc simtiem un tūkstošiem gadiem būs dedzīgākais Buddas piekritējs. Arī es un citi buddisma piekritēji bijām savā laikā plēsīgi zvēri un vēlāk mežoņi, bet evolūcijas ceļā mēs esam tikūši līdz tagadējais pakāpei, un tāpat evolūcija ved uz priekšu visus.

Pēc buddistu mācības – neviens nepazudīs.

Lai buddismu izprastu, nepieciešami, lai cilvēks būtu garīgi augsti attīstīts un izglītots.

Vienkāršai, tumšai, neizglītotai tautas masai, kā ari labai tiesai inteliģentu, izglītotu un pat dažiem zinātniekiem pagaidām vēl īstā vieta ir žīdu zinagoga, muhamedāņu mečets, katoļu, pareizticīgo un luterāņu baznīcas, dažādu sektantu, kā baptistu, adventistu, metodistu, pestīšanas armijas un citu lūgšānas nami un t. t.; materialistiem, internacionālistiem un neticīgiem – visādu sociālistu partīju telpas.

Bet Buddas templis mums Latvijā pieder tikai tiem, kuŗus augšā norādītās vietas neapmierina, kuŗu dvēseles dziņa pēc augstākās atziņas un patiesības vēl nav apdzisūse. Tas pieder tikai gara aristokrātiem.

No iesniegtām ziņām un biogrāfijām spriedīšu, kuŗš varētu buddismu izprast, un nosūtīšu tam uzaicinājumu personīgi ierasties.

Augsti godātie pilsoņi! Vēl man Jums jāsaka, kā buddisms nav ne judaisms, ne viņa blakus zari, t. i., muhamedāņu un kristīgā ticība, ne ari šo ticību dažādās sektes. Kristīgās ticības garīdznieki un visas kristīgās ticības sektes cenšās pēc iespējas vairāk dvēseļu sazvejot, lai jo drīzāk izplatītos, un tamdēļ tur tiek pieņemti visi bez izņēmuma.

Mums, buddistiem Latvijā, taisni otrādi. Iekļūt buddistu draudzē Latvijā ļoti grūti, jo gribētāji tiek stipri filtrēti, un dzelzs filtris tik stingrs, kā labi, ja no 1000 gribētāju tikai viens tiek iekšā.

Mums, buddistiem Latvijā, pašlaik vajag ne daudzumu, bet labumu.

Augstcienībā

Buddas priesteris Tennisons

Rīgā, 1925. g.

 

Buddas priestera Tennisona lūgums.

 Augsti cienījamie un sirdsmīļie latvieši, kuŗiem ir īsts nacionālais gars, asinis un jūtas, un kuŗiem ir dārga mūsu Latvijas lielā nākotne, kur valdīs taisnība un kārtība, un kas Jūs gribiet, lai mūsu mīļo dzimteni nākotnē neapgāna visādi egoisti, zagļi, blēži, laupītāji, dzērāji un tādi, kas spļauj uz grīdas un ar pastalas papēdi izberzē!

Kas gribiet, lai mūsu nākotnes zinātnieki tiešām būtu īsti zinību vīri, svēti elementi, kuŗi nenodarbotos ar nevainīgu cilvēku lamāšanu un neizdalītu man tamlīdzīgus tituļus, kā: „igauņu vazaņķis“, „tautas maldinātājs“ u. t. t.

Kas gribiet, lai mūsu skolas, sākot no pamatskolas un beidzot ar augstskolu, būtu svēti etapa punkti, caur kuŗiem ietu visa tauta, no kuŗu sienām neatskanētu zaimu vārdi uz garāmgājējiem, un kas dotu krietnu mūsu jauno paaudzi, tautas vadoņus un skolotājus:

Jūs visus es lūdzu un aicinu palīgā, lai manas 25 grāmatas iznāktu un ieraudzītu saules gaismu. Šīs grāmatas rāda Jums citu pasauli, un kā paradīze nav pēc nāves aiz mākoņiem, bet gan varam to izveidot tepat mūsu svētajā Latvijā.

Manas īstās idējas, ko es gribu dot Latvju tautai, būs redzamas sākot ar otro grāmatu. Tādā kārtā es ar Jūsu laipno palīdzību šīs grāmatas varēšu ātrāki izpārdot, jo man pašam šimbrīžam vēl daudz ienaidnieku, vairāk, kā matu manā bārdā.

Kad es kā 20 gadu vecs jauneklis paliku par mūku, es devu zvērestu, kā visu savu spēku un enerģiju ziedošu un izlietošu latvju zemes un latvju tautas zelta nākotnes labā, un šo manu zvērestu nespēj laust ne mani ienaidnieki, ne cietums, ne bads, un pat nāve ne. Latvijā ir daudz ļaužu, kuŗi sevi sauc par lieliem patriotiem un nacionālistiem. Bet es saku, ka šādi „patrioti“ nav īsti patrioti, ja tie mani lamā un like šķēršļus manai darbībai, bet gan drīzāk Latvju zemes un latvju tautas ienaidnieki.

Ar augstcienību

Buddas priesteris Tennisons

Rīgā, 1925. g.

 

Home | Up

This site was last updated 02/24/07